Atklāta vēstule.

Godātais Valsts prezident, godātie Ministri, godātie 12. Saeimas deputāti!


Arvien biežāk izskan viedoklis, ka Latvija, kā nacionāla un neatkarīga valsts, beigs pastāvēt jau tuvāko dažu desmitu gadu laikā. Visvairāk mūsu valsts ilgspējīgu pastāvēšanu apdraud neattīstītā visa veida patēriņa preču ražošana ar tai sekojošu bezdarbu, nabadzību, zemo dzimstību un masveida darba spējīgo cilvēku emigrāciju. Ir zināms, ka lai ražotu, vienalga ko, ir nepieciešama labvēlīga nodokļu politika un produkcijas realizācijas iespējas. Mums nav  izpildīta neviena no šīm prasībām.

Nodokļu jomā dominējošais mums ir PVN. Patiesībā šim nodoklim nav pilnīgi nekāda sakara ar reālo preces pievienoto vērtību, to vērtību, kuru rada saimnieciskās darbības rezultātā.  Pieskaitījums pie uzņēmējdarbībā nepieciešamo preču cenas , ko sauc par priekšapmaksu, pašreiz par 21% palielina ražotās produkcijas pašizmaksu, bet ieskaitīts valsts budžetā vairs nedod nekādu preces pievienoto vērtību, tādēļ to drīzāk var saukt par atņemtās vērtības nodokli.

Savukārt gandrīz visām precēm, bet visa valstī vienādais 21% patēriņa nodoklis, ievērojami samazina iedzīvotāju, jau tā zemo pirktspēju. Apgalvot, ka priekšapmaksu maksā pircējs, nav pamata, jo priekšapmaksu atpakaļ saņemam tikai tad, kad pircējs ir nopircis mūsu dārgo preci, kas lauksaimniecībā var būt tikai pēc gada, bet maksa par nepieciešamo preci jāveic nekavējoties.

Galīgā PVN aprēķināšanas darbība, kurā no saņemtā nodokļa atskaita priekšapmaksu, ir ievērojamākais PVN izkrāpšanas abjekts. Visi cenšas pierādīt, ka valstij ir iemaksājuši vairāk, kā saņēmuši un starpību prasa atpakaļ. Daļai tas  arī izdodas.

Tā ar šo nodokli uzņēmējdarbība ir aplikta tās sākumā un beigās, tādēļ ražošanas attīstība ir ievērojami apgrūtināta. Šādu nodokli var maksāt tikai attīstīto valstu uzņēmēji, kuri spējīgi nopirkt ražošanai visu nepieciešamo par jebkuru cenu, arī ar priekšapmaksu.

ES šo nodokli pieņēma nu jau nedaudz vairāk kā pirms 40 gadiem ar nolūku piebremzēt straujo ekonomikas attīstību, lai novērstu tās pārkaršanu. To izsauca karā izpostītā atjaunošana un patēriņa preču ražošanas aizkavēšanās, tādēļ šo preču pieprasījums sāka pārsniegt piedāvājumu un cēlās to cenas. Tagad ar PVN palīdzību kļuva iespējams šo cenu palielinājumu ieskaitīt valsts budžetā. Bet ieviešot šādu nodokli valstīs ar mazāk attīstītu ražošanu, tiek bremzēta šo valstu ekonomikas attīstība un tās kļūst par attīstīto valstu ražotās produkcijas noieta tirgu. Ir pēdējais laiks pārskatīt šāda nodokļa lietderību Latvijas apstākļos.

Visvienkāršākais un uzņēmējvidei draudzīgākais ir tikai bruto peļņas nodoklis bez kautkāda PVN. Tikai tagad šo nodokli varēs iekasēt procentuāli daudz lielāku, pat vairāk kā 50%. Šādu nodokli ir viegli dažādot un pielāgot visiem ražošanas apstākļiem. Uzņēmējdarbību uzsākot, atsevišķām precēm un attālākos valsts reģionos ērti piemērot nodokļu atlaides. Savukārt arī patēriņa nodokli tagad ir vienkārši dažādot. Visos lielveikalos, kuros galvenokārt tirgo importa preces, varam atstāt līdzšinējo 21%, bet mazākos veikaliņos, arī pilsētās un lauku apvidos, patēriņa nodokli noteikti jānosaka ievērojami mazāku.  Cik tālu lauku nomalēs atpalicībā jānonāk, lai saprastu, ka tur obligāti jāpiemēro visu nodokļu atlaides?  No strādājošo darba algas jāizdara tikai atskaitījumi pensiju fondā, bet visa veida pabalsti maksājami tikai no kopējā valsts budžeta un tikai maz vai vidēji nodrošinātiem, tā vienlaicīgi ievērojami tiks samazināta vajadzība pēc aplokšņu algām.

Arī lauksaimniecībā pašreizējā nodokļu sistēma nav piemērota.  Tieši nesamērīgi dārgā, ar nodokļiem apliktā dīzeļdegviela, neļauj piekopt videi  draudzīgāku saimniekošanu nezāles iznīcinot ar agrotehniskām metodēm augsni pareizi sastrādājot, tādēļ esam spiesti lietot agroķīmiskās metodes.

Vienoto platību maksājumu sistēma laukos vairs nav piemērota. Saimniecības ir pārāk dažādi attīstītas, lai visām piemērotu vienādus atbalsta maksājumus. Lielās saimniecības ir saņēmušas dažāda veida ieguldījumus ražošanas attīstībai un viņām vienotie platību maksājumi vairs nav nepieciešami. Visus šim nolūkam paredzētos līdzekļus tagad varētu kontrolēti piešķirt pārējo saimniecību attīstībai.

Lauksaimniecībā trdicionāli piemērojamākais nodoklis ir tikai zemes nodoklis. Tādu nodokli jau pieņēma 1990.gada 20. decembrī toreizējā AP. Es esmu principā izstrādājis šāda nodokļa datorizētu aprēķinu individuāli katrai saimniecībai pamatojoties uz viņas ierakstiem datu bāzē, atkarībā no katras saimniecības atrašanās vietas, lieluma, zemes auglības, valsts ieguldījumiem saimniecības attīistībā un citiem faktoriem. Tikai ar šāda nodokļa palīdzību ir iespējams realizēt principu, kad valsts sniedz atbalstu saimniecības attīstībai, bet saimniecība maksā valstij nodokli, neviss bankai procentus. Tad nebūs nabaga valsts un bagātas bankas.

Vēl ražošanas attīstībai svarīgs nosacījums ir produkcijas realizācija. Nekādā gadījumā nedrīkstam turpināt ļaut darboties impoporta preču lielveikalu monopolam. Šeit vislielāko nosodījumu ir pelnījuši pilsētu pašvaldību vadītāji, kuri ir raduši iespēju savās pilsētās būvēt tikai šos lielveikalus, bet ne mazākā mērā nav veicinājuši pašu ražoto preču realizāciju vietājā tirgū.   Tieši vietējā pārtikas preču tirgus trūkums ir par iemeslu lielveikalu mākslīgi radītai piena krīzei. Tikai reāli brīvais tirgus, kurā preču cenas ir atkarīgas no to piedāvājuma un pieprasījuma attiecības, sakārtos vietējo preču ražošanu un to realizāciju. Importa preču lielveikali ir lielisks piemērs, kādiem būtu jābūt arī mūsu pašu ražoto preču vietējiem tirgiem.

Nekādā gadījumā nedrīkst censties palielināt nodokļu ieņēmumus bedžetā palielinot esošos nodokļus vai ieviešot jaunus, jo mūsu ekonomika jau tā strādā Lafēra līknes daļā aiz ieņēmumu maksimuma. Nodokļu ieņēmumus budžetā ir jāpalielina tikai ar uzņēmējdarbībai labvēlīgas nodokļu politikas palīdzību palielinot ražojošo uzņēmumu nodokļu maksātāju skaitu.

Bez ievērojama nodokļu ieņēmumu palielinājuma nav iespējams attīstīt pietiekoši kvalitatīvu medicīnisko palīdzību, izglītību, kultūru un citas jomas. Ne ar kādu bruņojumu nespēsim aizsargāt savu valsti, ja cilvēli to pametīs. Kāds aizbraukušais Draugos lv rakstīja: Ja Latvijā būs iespēja atrast darbu ar pienācīgu atalgojumu, tad mājās braucēju būs tik daudz, ka pietrūksies lidmašinas, vilcieni un autobusi.  Starpkaru periodā Latvijas tauta pierādīja savu spēju ar smagu darbu izveidot Latviju bagātu un skaisu. Tagad mūsu rīcībā ir moderna tehnika, sakaru līdzekļi un tā pati strādīgā Latvijas tauta, bet vēl ir vajadzīga tikai mūsu valsts vadītāju spēja izvērtēt sava darba kvalitāti un apzināties atbildību par padarīto. Lai padarītu Latviju atkal bagātu un skaistu ar veiksmes stāstu pasaku stāstīšanu un apgalvojumu, ka viss ir atkarīgs tikai no mums pašiem, neko nepanāksim. Jebkuru valsti vada tās valdība un parlaments un tikai Jums ir jānes pilna atbildība par valsts patieso stāvokli.

Jānis Labrencis

 

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt

Web Analytics