Triljonārs, par kuru mēs zinām maz.

 “Aiz troņa ir kāds – varenāks par pašu karali.”

 Vēl 1770. gadā Viljams Pits atzīmēja: “Aiz troņa ir kāds – varenāks par pašu karali.” Lai cik tas dīvaini, bet kopš tiem laikiem maz kas ir mainījies, un visas revolūcijas un sabiedriskās pārkārtošanās agri vai vēlu nonāk pie viena kopsaucēja – pakļaušanās Zelta teļam. Lai argumentētu sacīto, padalīšos ar dažiem dokumentāliem faktiem par kāda cilvēka darbību, par kuru tagad zināms ir maz un nekas netiek rakstīts.

 Bernards Baruhs – virs Rokfelleriem, Rotšildiem…

 Pagājušā gadsimta 50.–60. gados pa Vašingtonas un Ņujorkas centrālajiem parkiem labprāt pastaigājās cienījamas ārienes labi ģērbts liela auguma vīrietis. Nereti viņam blakus uz soliņa nosēdās personas, kuras garāmgājēji atpazina kā ievērojamus valsts darbiniekus un biznesmeņus. Īpaši izcēlās kolorītā Vinstona Čērčila figūra. Šo komunikablo un smaidīgo cilvēku sauca Bernards Manness Baruhs (Bernard Mannes Baruch), kura bagātība mūža nogalē sliecās pāri triljonam dolāru, kaut gan turīgāko cilvēku sarakstos viņa vārds nekad nefigurēja. Īpašo attieksmi pret šo cilvēku apliecina fakts, ka 1960. gadā – viņa 90. jubilejā – parkā iepretim Baltajam namam Baruham par godu tika uzstādīts soliņš.

Slepenajā sarakstā par vispasaules ekonomikas un ģeopolitikas slepeno pīlāru rangiem Baruhi atrodas ievērojami augstāk par Rokfelleriem, Rotšildiem un viņiem līdzīgajiem. Bernards Baruhs bija pirmais, kurš kapitāla ciešā sarbībā ar varu saskatīja iespēju pārņemt savās rokās pasaules notikumu vadības stūri.

Vienā gadā ar Ļeņinu Bernards piedzima vācu imigranta, ārsta Simona Baruha ģimenē Dienvidkarolīnā. 1881. gadā Baruhu ģimene pārcēlās uz Ņujorku, un jauneklis Bernards iestājās Sitijas koledžā, kuru pabeigdams, sāk strādāt par brokeri Ņujoras fondu biržā, bet 1903. gadā nodibina savu brokeru kompāniju. Kopš šī brīža kļūst pamanāms Zemes bagātākā cilvēka darbības stils. Par spīti tam, ka tolaik modē bija apvienoties trasta kompānijās, Bernards Baruhs turpina savu diezgan veiksmīgo brokeru biznesu vienatnē, tamdēļ iemantodams iesauku “Volstrītas Vientuļais vilks”. Trīsdesmit trīs gadu vecumā Baruhs kļūst par miljonāru un – tas ir īpaši interesanti – iemanās palielināt savu kapitālu ASV nepārtraukto krīžu apstākļos.

Sākot ar 1912. gadu, Baruhs izspēlē politisko kārti, finansējot Vudro Vilsona pirmsvēlēšanu kampaņu. Pateicībā par atbalstu, Vilsons viņu ieved Nacionālās drošības padomē.
 
Pirmā Pasaules kara gados Baruhs kļūst par ASV Militārās ražošanas komitejas priekšsēdētāju un izvērš plaša vēriena bruņošanos, kas uz kādu laiku ļauj pārvarēt valsts ekonomikā pastāvošo krīžu virkni. Tieši Baruhs kā prezidenta padomnieks ietekmēja Vilsonu atbalstīt ideju par FRS (Federālā rezervju sistēma) izveidošanu; un, sākot ar 1913. gadu, ASV valdība deliģē dolāru banknošu izgatavošanas pilnvaras komercstruktūrai – FRS.

Pēc Krievijā notikušās revolūcijas Baruhs negaidīti kļūst par atbalstītāju sadarbībai ar Padomju Savienību. Ļeņins uzaicina viņu kopā ar Armandu Hammeru un Viljamu Averelu Harimanu atjaunot Padomju valsts tautsaimniecību. Vienas no pirmajām rūpnīcām, kuras amerikāņi uzbūvēja Krievijā 1920.–1930. gadā bija traktoru rūpnīcas Volgogradā, Harkovā un Čeļabinskā.
Šīm fabrikām bija divkāršs uzdevums: bez traktoriem šeit sāka ražot arī tankus, bruņmašīnas un citu kara tehniku. Armijai nepieciešamos automobiļus ražoja divās galvenajās rūpnīcās – Gorkijā un Ļihačova vārdā nosauktajā rūpnīcā Maskavā, kas tika uzbūvēta par Henrija Forda subsīdijām 1930. gados. Amerikāņu kompānijas uzbūvēja arī divas milzīgas tērauda kausēšanas fabrikas – Magņitogorskā un Kuzņeckā.

Nojaušot situācijas attīstību pasaulē, 20. gadu beigās Baruhs ar sev solidāriem amerikāņu un britu baņķieriem izdarīja kreatīvu manevru. Viņš panāca amerikāņu ekonomikas pārorientēšanos uz militārās ražošanas kompleksa apkalpošanu, to mākslīgi sašūpojot un iegrūžot krīzes stāvoklī. Savu darbošanos viņš demonstrēja perspektīvajam britu politiķim Vinstonam Čērčilam, kuru ielūdza uz Ameriku, kā iemeslu minot uzstāšanos ar lekcijām.

1929. gada 24. oktobrī, Ņujoras biržas katastrofas dienā jeb “melnajā ceturtdienā, Baruhs atveda Čērčilu uz Volstrītu. Laikā, kamēr satrauktais pūlis plosījās pie Ņujoras biržas ēkas, viņš painformēja Čērčilu, ka jau gadu pirms sabrukuma viņš ir pārtraucis spēlēt fondu biržas tirgū, pārdevis visas savas akcijas un to vietā nopircis ASV valdības obligācijas, nodrošinot savu kapitālu pasargātību no vērtības zaudēšanas. Tas atstāja milzīgu iespaidu uz Čērčilu, un kopš tā laika viņu draudzība ar Baruhu ieguva ne tikai personisku raksturu, bet arī stratēģiskas partnerības iezīmes.

Tieši Baruhs un Čērčils kļuva par rosīgajiem spēles organizētājiem: sākumā veicinot Vācijas un PSRS nostiprināšanu, bet vēlāk šo valstu satriekšanu ar pierēm kopā. Hitlera preses sekretārs Ernsts Hanfštengls (cilvēks, kurš kā rituālu ieviesa nacistisko sveicienu) apstiprināja, ka sākotnēji Čērčila dēls Rendolfs pavadīja Hitleru viņa slavenajos pirmsvēlēšanu lidojumos “Hitlers pār Vāciju”, bet pēc tam arī pats Čērčils vēlējās satikties ar Hitleru viesnīcā “Keizershof”, bet Hitlers viņam atteica.

Lai nu aizvainojumi paliek, taču ideja ir jāīsteno dzīvē – un 1933. gada janvārī Hitleru tomēr virza pie varas. Atbilstoši soļi tika sperti arī Eiropas austrumos. Tajā pašā 1933. gadā ASV pilnā apjomā nodibināja diplomātiskās attiecības ar PSRS – un Bernards Baruhs kopā ar ievērojamiem amerikāņu politiķiem Amerikā sagaida padomju politiskos priekšstāvjus Maksimu Ļitvinovu un Arkādiju Rozengolcu, lai izstrādātu kopīgas rīcības vadlīnijas.
Nevajadzētu aizmirst, ka Ļitvinovs pēc revolūcijas bija bijis boļševiku sūtnis Londonā un 1917. gada decembrī uzrakstījis diezgan interesantu rekomendācijas vēstuli britu diplomātam un izlūkam Lokartam par Trocki: “Es uzskatu viņa ierašanos Krievijā par lietderīgu no mūsu interešu viedokļa.”

Protams, ka Baruha intereses neaprobežojās ar Eiropas teātri. 1934. gadā viņš, sadarbojoties ar ASV finanšu ministru Henriju Morgentavu, īstenoja bezprecedenta operāciju, kuras laikā notika ķīniešu zelta rezervju apmaiņu pret papīra obligāciju paku. Stūrī iedzītais Čans Kaiši, kurš cieta vienu sakāvi pēc otras, piekrita šai “apmaiņai”, kuras rezultātā darījuma cilvēki no ASV saņēma ne mazāk kā 100 tonnas zelta stieņu, milzīgu daudzumu sudraba, dārglietu un antīku lietu, bet Čans Kaiši – 250 papīra lapas un mierīgas vecumdienas Taivānas salā.
Ap 40. gadu sākumu Baruhs jau bija miljardieris, bet viņa dividendes no politikā iejauktā biznesa virsotni sasniedza Otrā Pasaules kara gados un pēckara kodolbruņošanās sacensību laikā.

Japāņu uzbrukums amerikāņu militārajai bāzei Pērlhārborā 1941. gada 7. decembrī, iespējams, kādam bija pārsteigums, bet ne Baruham un banku oligarhijai. No atslepenotajiem dokumentiem par uzbrukumu bāzei izriet, ka prezidents Rūzvelts, Alens Dalles (vēlākais CIP direktors) un banku augšas zināja par japāņu nolūkiem, tomēr piekrita flotes iznīcināšanai un savu līdzcilvēku tūkstošu noslepkavošanai.

Šīs provokācijas cena bija Amerikas ieraušana Otrajā Pasaules karā, bet oligarhi, pirmkārt, Baruhs, ieguva milzīgu peļņu. Pēc kara atmaskojoši materiāli atkļuva līdz presei. Amerikāņi, protams, nošausminājās, jo Rūzvelts daudziem šķita kā ideāls, taču atslepenotie dokumenti netika izpausti un tiem, kuri tos uzgāja, “saīsināja mēles”.
Otrā Pasaules kara laikā Baruhs turpināja konsultēt valdību un atstāja visspēcīgāko ietekmi uz valsts militāro pasūtījumu sadali. Miljardiem dolāru aizplūda to virzienu finansēšanai, kurus piedāvāja viņš.
1944. gadā, pateicoties prasmīgai Baruha un viņa partneru spēlei Bretonvudā, kara novārdzinātā Eiropa un PSRS piekrita atzīt ASV dolāru par pasaules rezerves valūtu.

“Aiz troņa ir kāds – varenāks par pašu karali.”

Pēc Otrā Pasaules kara Bernards Baruhs ņēmās kūrēt ASV kodolprogrammu un pabāza savā paspārnē atomieroču ražošanu. Starp citu, jēdziens “aukstais karš” nepieder Čērčilam. Tas pirmo reizi nāca pār viņa lūpām runas laikā, ar kuru viņš uzstājās Dienvidkarolīnas Pārstāvju palātas priekšā 1947. gada 16. aprīlī, lai apzīmētu konflikta saasinājumu starp ASV un PSRS.

“Baruhs vēlas valdīt pār pasauli, Mēnesi un, iespējams, Jupiteru – bet to mēs vēl redzēsim,” – savā dienasgrāmatā ierakstījis prezidents Trumens. Šī frāze spilgti apliecina, kurš patiesībā pieņēma nozīmīgus lēmumus, bet kurš apskauda, tomēr atklāti pretoties nespēja.

Līdz ar bruņošanās sacensības sākumu, kas amerikāņu MRK (Militārās ražošanas komiteja) darbuzņēmējiem nesa pasakainu peļņu, Baruhs ar devīzi “Mums ir jāiet uz priekšu ar atombumbu vienā un krustu otrā rokā!” personīgi kontrolēja amerikāņu atombumbas ražošanu.

Franču fiziķis Frederiks Žolio-Kirī atcerējās: “Kad es biju Amerikā, pazīstamais baņķieris Baruhs, Savienoto Valstu pārstāvis ANO Atomenerģijas komisijā, piedāvāja man pārcelties uz darbu ASV. Viņš solīja man zelta kalnus ar noteikumu… bet jūs jau saprotat, kas tas bija par noteikumu! Es atteicos. Bet man par to atriebās.” Drīzumā izcilā zinātnieka meita Irēna, kas viesojās ASV pēc Palīdzības emigrantiem-antifašistiem Komitejas ielūguma, tika iesēdināta cietumā, bet 1950. gadā pēc amerikāņu spiediena franču valdība atbrīvoja fiziķi no Atomenerģijas komisariāta vadītāja posteņa.

Pēc ASV varenības nodemonstrēšanas, kad 1945. gada 6. un 9. augustā tika uzmestas atombumbas Japānas pilsētām Hirosimai un Nagasaki, Padomju Savienība veica visus nepieciešamos pasākumu, lai atjaunotu kodolparitāti ar ASV. Situācijā, kāda bija izveidojusies, ASV steidzās, no vienas puses, pārliecināt pasaules sabiedrību par saviem miermīlīgajiem nodomiem, bet, no otras puses, veica viltīgu kombināciju ar mērķi pakļaut Amerikai visas pasaules kodolenerģētikas attīstību.
Par tik plaša mēroga ieceres iniciatoru kļuva neviens cits kā Baruhs, kuru prezidents Harijs Trumens iecēla par ASV Atomenerģijas komisijas pārstāvi ANO. Tās pirmajā sēdē, kas notika 1946. gada 14. jūnijā, amerikāņu delegācija atklāj plānu par pilnīgu kodolieroču aizliegšanu, kas iegājis vēsturē ar nosaukumu “Baruha plāns”. Ārēji plānam bija it kā cēli mērķi, bet tas paredzēja veikt starptautiskās inspekcijas, kuras īstenotu ANO Atomenerģētikas komisija, vienlaicīgi tai piešķirot pilnvaras veikt piespiedu pasākumus pret pārkāpējiem. Un vēl kas ‒ uz tās lēmumiem neattiektos ANO Drošības padomes pastāvīgo biedru veto tiesības.

Un šeit, lūk, Baruha ieceres saskārās ar Staļina neuzticību, kurš saprata, ka to realizēšana aizkavēs PSRS virzību uz sava kodolpotenciāla izveidi, kas nepieciešama, lai nodrošinātu pašu drošību. Padomju delegācija ANO konferencē izmantoja to, ka amerikāņu piedāvājumi pašā saknē nesaskanēja ar ANO Statūtiem un to struktūru, un uzlika veto. Visai interesants ir fakts, ka amerikāņu diplomāts un vēsturnieks B. Bečhofers, kurš piedalījās atbruņošanās pārrunās, atzīmēja: “Baruha pozīcija pret veto ir ekstremāls piemērs viņa izolētībai no ASV ārpolitikas galvenajām vadlīnijām.”
Ar ko viss beidzās Baruham? Ne ar ko.
Sākot ar 1949. gadu pasaulē sākās kodolbruņošanās sacensība, kuru pavadīja taktikas un ideoloģisko diversiju stratēģijas izstrāde, kurā Bernards Baruhs jutās kā zivs ūdenī. Līdz dziļam vecumam Baruhs personīgi nodarbojās ar darījumiem. Mūža nogalē viņam pakļauto firmu un fondu aktīvi sasniedza triljonu dolāru. Pārsteidzoši, bet likteņu noteicējs neslēpās no cilvēkiem, saskarsmē bija diezgan vienkāršs, sarunājās parkā ar atpūtniekiem, interesējās par viņu noskaņojumu un vēlmēm, nekad viņa tuvumā nebija manāma apsardze.

Baruhs tika apglabāts 1965. gadā vienkāršos kapos Ņujoras nomalē – blakus savai sievai, kas bija mirusi krietni agrāk. Ne iežogojumi, ne pompozi pieminekļi viņa kapu nerotā. Tikai neliela, pieticīga plāksne mauriņā.
Tā laika planētas ietekmīgākā cilvēka pieticībā nav nekā neparasta – daudzi izcili darboņi ir atšķīrušies ar pieticību. Apbrīnojams ir fakts, ka šodien vispār nekas nav zināms par Bernarda Mannesa Baruha triljonu vērtā īpašuma mantiniekiem – viņa mazbērniem un mazmazbērniem. Kāds ar visvarenu roku ir aizvācis visu informāciju.

Nav arī kolektīvo fotogrāfiju no Bernarda Baruha bērēm, jo tajās noteikti piedalījās viņa tiesību pārmantotāji, kuri nav vēlējušies pievērst sev uzmanību. Kurš šobrīd pārvalda triljonu vērtā īpašuma kolosālos aktīvus – nav zināms.

 Epiloga vietā

 2013. gada septembrī kāds izdomas bagāts cilvēks veica interesantu eksperimentu. Viņš pāris dienas pastaigājās pa 6. avēniju uz Ņujoras Centrālo parku krekliņā ar Baruha bildi uz krūtīm, bet mugurpusi rotāja uzraksts: “Mom! Why my grandfather isn’t Baruch?”, kas tulkojumā nozīmē: “Māt! Kāpēc mans vectētiņš nav Baruhs?” Šo pastaigu laikā viņa sieva sekoja dažu metru attālumā un visu filmēja. Sākumā avēnijā tikai daži cilvēki pievērsa viņam uzmanību, bet kāda meitene palielījās, ka zina, kur atrodas Baruha koledža. Lūk, kā tālāk apraksta savu eksperimentu pats tā rīkotājs.

 “Blakus Centrālajam parkam atrodas ļoti daudz pieczvaigžņu viesnīcu, un katrā no tām – konferenču zāles…”
Dzīves samnieki nesteidzoties slīdēja pa ielu, bet, satiekoties ar mani, viņu acis, kas pirms tam bija pielāgojušās bezgalībai, tvēra no izplatījuma Baruha portretu, un viņu skatiens pārvērtās par  ieinteresētu. Kad es nokļuvu viņiem līdzās – tie pagrieza savas galvas un lasīja uzrakstu uz manas muguras. Tālāk viņu uzacis uz pieres pacēlās, bet acīs bija lasāms jautājums: “Kas tu esi, velns parāvis?”
Mans eksperiments deva negaidītu rezultātu: vienkāršie amerikāņi nepazīst Baruhu… Lielākajai daļai viņa portrets bija parasts informatīvs troksnis, bet atradās cilvēku slānis, kuriem Baruhs (Baruch) – nenozīmē vien sešus angļu burtus. Šie cilvēki brīnišķīgi zina, kas viņš tāds ir, jo viņa darbi, pagātnes miglā tīti, un tagadējo viņa turpinātāju darbi ietilpst viņu dienišķo interešu lokā…”

Kāds no ietekmīgas antiglobālistu kustības līderiem sniedz interesantu piemēru no savas sarunas ar bijušo ASV finanšu ministru Robertu Rubinu, kurš viņam esot parādījis nodrukātas banknotes ar nomināliem, kas augstāki par tūkstošs dolāriem. Uz šīm naudaszīmēm nebija prezidentu portreti. Rubins teica: “Prezidenti – tie ir dzimtcilvēki, bet, lūk, vergturi!” – un demonstrēja naudaszīmes ar Baruha, Šiffa, Lēba, Kūna portretiem.

Tomēr visbagātākie finansisti pasaulē neglabā savas bagātības pazīstamās bankās. Pamēģiniet atrast ziņas par “Standard Chartered Bank”, kas dibināta tālajā 1613. gadā. Kaut kādas līdzīgas nodaļas ir Honkongā un pavīd vēl kaut kur, bet pašas bankas nav nevienā sarakstā, tomēr tā kontrolē visus pasaules norēķinus. To visu diriģē Baruhu, Lēbu un Kūnu ģimenes, kuras savā starpā ir saradojušās.

Protams, daudz kas ir mainījies kopš Bernarda Mannesa Baruha aktīvās darbošanās laikiem. Dziļā pagātnē ir nogrimuši tie laiki, kad miljardieris varēja mierīgi pastaigāties pa parku, pasēdēt uz soliņa un parunāties ar garāmgājējiem. Noslēpuma plīvurs sedz “neaizskaramo pasauli”, un sazināšanās ar cilvēkiem viņiem vairs nav vajadzīga. Bet tas nozīmē, ka cilvēki ir kļuvuši par patēriņa materiālu šo vientuļnieku ieceru iemiesošanai.
1961. gada 26. jūlijā

Kad mēs vērojam tās krokodila asaras, kas straumēm tek no Rietumu politiķu acīm par iedzīvotāju ciešanām Alepo vai vēl kaut kur, tad vajadzētu atminēties par viņu totālo vienaldzību pret bojāgājušajiem mierīgajiem iedzīvotājiem, kad notika bombardēšanas Dienvidslāvijā, Afganistānā, Irākā, Līvijā un valdības kontrolētajās Sīrijas teritorijās.

Vajag paturēt prātā, ka tas viss tiek darīts, lai manipulētu ar mietpilsoņa viedokli. Jo mietpilsonis ir galvenais lielgabalu gaļas nodrošinātājs kaujām, kas norisinās to interesēs, kuri atrodas tuvāk zelta teļa elpai, kam jau no paša sākuma trūkst sirdsapziņas.

 

Tulkoja Vita Ņikitina

www.fronte.lv

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt