Vai Latvija ir atguvusi neatkarību?

Barikāžu laiks 1991.gada janvārī deva spēcīgu impulsu Latvijas iedzīvotāju apņēmībai panākt valsts neatkarības pilnīgu atjaunošanu.

1991. gada 3. marta aptaujā piedalījās 87,6% Latvijas balsstiesīgo iedzīvotāju, no kuriem par demokrātisku un valstiski neatkarīgu Latvijas Republiku nobalsoja 73,7% , bet pret 24,7% iedzīvotāju. Tā rezultātā 1991. gada 18. martā Dānijas valdība parakstīja protokolu par sadarbību starp Dānijas Karalisti un Latvijas Republiku, kurā apstiprināja Latvijas atzīšanu par neatkarīgu valsti, pagaidām gan neatjaunojot oficiālas diplomātiskās attiecības.

1991. gada 22. augustā Islandes valdība atzina Latvijas neatkarības atjaunošanu, bet 24. augustā Dānija oficiāli paziņoja, ka ir gatava atjaunot diplomātiskās attiecības ar Latviju. 27. augustā Eiropas Kopienas dalībvalstis pieņēma Deklarāciju par Baltijas valstīm, uzsverot, ka EK dalībvalstis konsekventi uzskata demokrātiski ievēlēto Latvijas parlamentu un valdību par likumīgu Latvijas tautas pārstāvjiem. 24. augustā Krievijas PFSR prezidents Boriss Jeļcins parakstīja dekrētu "Par Latvijas Republikas valstiskās neatkarības atzīšanu", 2. septembrī ASV paziņoja par gatavību atjaunot diplomātiskās attiecības ar Latviju. 6. septembrī beidzot arī PSRS Valsts padome pieņēma lēmumu par Latvijas Republikas neatkarības atzīšanu. 17. septembrī Latvija kļuva par pilntiesīgu Apvienoto Nāciju Organizācijas locekli.

2018.gada 18.novembrī Latvijas Republika vērienīgi atzīmēs savu simtgadi, bet vai vairumam iedzīvotāju ir ko svinēt?

Vai svinību organizētāji, liekot roku uz sirds, var apgalvot, ka valstī viss ir kārtībā? Vai pieņemtie lēmumi un likumi ir bijuši iedzīvotāju interesēs? Ko mēs kā iedzīvotāji esam ieguvuši ar brīvības atgūšanu? Vai esam sasnieguši tos mērķus, kāpēc 73,7% no balstiesīgajiem Latvijas iedzīvotājiem nobalsoja par valstiski neatkarīgu Latvijas Republiku?

Es šoreiz necentīšos apspriest statistikas datus, bet cilvēku izjūtas, pārdzīvojumus, zaudējumus, pazemojumu, beztiesiskumu, izmisumu.

Vai var būt, kas sliktāks, kā justies izstumtam, pazemotam, beztiesiskam savās mājās? Cik cilvēki šajos gados ir palikusi bez mājokļa privatizācijas un denacionalizācijas rezultātā neviens nav saskaitījis, bet redzot tukšās pamestas mājas gan Rīgas centrā, gan visur citur Latvijā, zinot katrs savu dzīvesstāstu, tad secinājums nav glaimojošs varas pārstāvjiem.

Ir pamats domāt, ka ~90% no denacionalizētajām mājām ir atdotas nepamatoti. Viens tāds piemērs pielikumā, kur no arhīva izziņas redzams, ka nekustamais īpašums Rīgā (Rīgas pilsētas II hipotēku iecirkņa zemesgrāmatu 734. nodalījumā ierakstīts nekustams īpašums, kurš atradies Rīgas pilsētā, 28. grupā, Nr. 54, Brīvības ielā 74.) 1937.gadā ir piederējis Rīgas pilsētai, bet 1996.gadā ir denacionalizēts un atjaunojot vēsturisko taisnīgumu atdots it kā mantiniekiem, tai pašā laikā uz ielas izlikti 45 dzīvokļu īrnieki. Tā emocionālā un fiziskā vardarbība pret īrniekiem nav vārdos aprakstāma un nekādiem līdzekļiem nav atlīdzināma. Vispazemojošākais visā šajā stāstā ir tas, ka šīs necilvēcīgās darbības ir atbalstījušas brīvās Latvijas tiesībsrgājošo iestāžu darbinieki, tai skaitā tiesas.

Tādu māju ir ļoti daudz un sekojoši arī cietušo ir ļoti daudz, kuri nevis ieguva, bet zaudēja pajumti ar valstī nepārdomāti uzsākto denacionalizāciju.

Vai mums ir kaut mazākā cerība, ka tie, kas pastrādāja šīs zvērības, ko nevar nosaukt savādāk kā par genocīdu, kādreiz atbildēs par savu rīcību?

Vai mums ir kaut mazākā cerība, ka arī pret tiem, kuri palika bez mājām un pajumtes varas pārstāvju bezatbildīgas vai pat ļaunprātigas rīcības dēļ, tiks atjaunots vēsturiskais taisnīgums un atlīdzinātas šo cilvēku ciešanas?

Es personīgi neredzu iemeslu svinībām, kamēr valstī nav nodrošināts taisnīgums un tiesiskums, kamēr kaut viens Latvijas iedzīvotājs cieš trūkumu un ir bez pajumtes.

Latvijas pilsonis

Edgars Eglītis

Redakcijas piezīme.

Nams Brīvības 74 mums ir labi zināms. Tur ir materiāls labam ducim krimināllietu, nupat no cietuma šajā lietā būtu jāiznāk vismaz vienam tā laika  Rīgas mēram, pārim notāru un augstu amatpersonu. Spožs piemērs, kā dienas laikā noziedzīgā grupā var nozagt valsts īpašumu, brēcoši un neslēpjoties falsificēt personas un to dzimšanas datus, saņemot atbalstu neskaitāmās iestādēs, kurām vajadzētu aizstāvēt valsts intereses un namā dzīvojošos īrniekus. Ja godīgi, denacionalizācija būtu jāpārskata vairumā gadījumu.

Komentāri  

#1 aldonis 2017-04-23 07:43
Diez vai tagad vairs mēs ietu iestāties par tādu valsti, kas tikai vairo nabadzību un maznodrošināto skaita pieaugumu valstī!!!
Citēt
#2 purvaputns 2017-04-23 07:54
neietu.
Citēt
#3 kurbads 2017-12-20 12:22
74% pārsvars 1991. Gadā..Šogad bija cita aptauja- izrādās 75% no visiem neuzticās ne Saeimai, ne Valdībai...27 gadi un acis atverās...
Citēt

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt