Arturs Priedītis

Ādama mantojums ir ļoti daudzpusīgs. Tajā ietilpst ne tikai klaušas, augļošana, zinātniski tehniskais progress, par ko bija runa pirmajā esejā.

No Bībelē attēlotās Ādama nolādēšanas viedokļa var izprast arī ekonomikas līkločus. Šajā izpratnē saskatāma cilvēciskās domas grēkošana, cilvēkiem pašiem sevi mānot un tādējādi sev sagādājot ciešanas. Turklāt mūsdienās attieksmē pret ekonomiku var novērot paradoksāli pretrunīgus pavērsienus.

Ekonomikas izpratne savā apgrēcībā ir saputrojusies tik lielā mērā, ka sāk pati sevi noliegt un nonāk pretrunā ar sevi. Tas ir acīgi vērojams mūsdienās, jo ekonomiskā krīze ir sapinusies ekonomiskajā bezizejā un nepieciešams pilnīgi jauns saimnieciskās darbības modelis ne tikai Rietumu civilizācijā. Ķīnas un Indijas ekonomiskais bums radikāli samudžina dzīvi uz Zemes.

Piemērā noder izteikumi mūsu politisko partiju dokumentos. Lūk, divi it kā nesaderīgi, taču principā no viena kopējā grēku maisa  izbiruši izteikumi: 1) „Mēs esam [..] par radošumu, kas bagātina ekonomiku. Saprātīgi vadītas kultūras un radošās nozares ir pelnošs ekonomikas sektors, kas rada jaunas darbavietas, ceļ sabiedrības materiālo labklājību un uzlabo dzīves kvalitāti”; 2) „Savukārt Latvija par pāreju no padomju plāna ekonomikas uz brīvā tirgus ekonomiku ir samaksājusi ar 20 neoliberāla kapitālisma gadiem. Tā rezultāts ir milzīga sabiedrības noslāņošanās, nevienlīdzība starp bagātajiem un sabiedrības nabadzīgākajiem slāņiem, neuzticība savai valstij, plašas un spēcīgas vidusšķiras trūkums.”

Abi izteikumi ideāli atbilst Ādama mantojumā ietilpstošajai ekonomikas izpratnei. Otrais izteikums tikai ārēji noliedz līdzšinējo ekonomisko praksi. Neviens no abiem izteikumiem nevar iztikt bez grēkošanas un ciešanām. Tam ir noteikts cēlonis. Rietumu ekonomikas vēsturē ir vairākas neskaidras parādības. Par to izcelsmi iespējamas hipotēzes, bet nevis aksiomātiskas patiesības atklāsme. Gribot negribot nākas atsaukties uz Bībeles leģendu par Ādama nolādēšanu un tās sekām.

Nav iespējams līdz galam izskaidrot tirgus pārspīlētās lomas izcelsmi. Tāpat nav iespējams līdz galam izskaidrot pārspīlētās ekonomiskās atkarības (ekonomikas determinisma) izcelsmi. Nav saprotams, kā varēja rasties masveidīga ticība tam, ka cilvēka dzīvē viss ir atkarīgs no ekonomikas un ekonomika ir cilvēka dzīves virzošais spēks. Cilvēka dzīvē nevis garīgās norises ir vissvarīgākās, bet vissvarīgākās ir ekonomiskās norises.

Tādai izpratnei nav pārliecinoša izskaidrojuma. Pārliecinoši ir vienīgi tas, ka ekonomikas pārspīlētība ir veicinājusi materiālistiskā pasaules uzskata popularitāti. Materiālistiskā pasaules uzskata masveidība ir vēsturiski jauna grēcība. Tā radās Jaunajos laikos reizē ar ekonomikas nekritisko dievināšanu (fetišizēšanu).

Abos citātos dominē gan ekonomikas determinisms, gan materiālistiskais pasaules uzskats. Pirmajā citātā tas izpaužas tā dēvētā vulgārā materiālisma šķebīgajā garā. Otrajā citātā ir kritizēta LR līdzšinējā ekonomika. Kritika neliecina par atsacīšanos no ekonomikas determinisma.

Iespējams, mūsdienu Latvijas „atvieglotā mācību satura” labsajūtā klīstošie indivīdi nemaz nav dzirdējuši, ka Rietumu sabiedrībā līdz XIX gadsimtam tirgus nebija galvenais. Cilvēki pret tirgu izturējās kā pret reālu nepieciešamību. Tirgus bija vajadzīgs. Taču nevienam nelikās, ka tirgus fenomenam (tirgus metodoloģiskajam principam) ir jāvalda saimnieciskajā darbībā. Antīkajā sabiedrībā, feodālajā sabiedrībā, senajās pilsētvalstīs, viduslaiku monarhijās tirgus pastāvēja, bet tas nebija oficiāli saistīts ar attiecīgo valstu ekonomiku. Tirgus nekādā ziņā neietilpa attiecīgo valstu ekonomiskajā sistēmā. Turklāt nekādā ziņā nebija šīs sistēmas centrā, kā tas no XIX gadsimta ir kapitālismā.

Latviešu tautai pēcpadomju gados nepārtraukti tiek iestāstīts, ka kapitālismā sociāli politisko sistēmu nosaka tirgus, un tirgus kalpo kā mērvienība cilvēkam, sabiedrībai, valstij. Kapitālistiskajā Latvijā ir jāvalda tirgus mentalitātei un tirgus ideoloģijai. Citādi nedrīkst būt. Ja tā nebūs, tad LR nebūs eiropeiskā valsts.

Saprotams, tiek noklusēti labi zināmie vēsturiskie fakti. Sākot ar to, ka tirgus mentalitāte (un tātad arī tirgus ideoloģija) nav kapitālisma izgudrojums. Tirgus mentalitāte radās pakāpeniski. Pirmatnējā sabiedrībā un gadu tūkstošiem vēlāk neviens netiecās gūt peļņu no ražošanas un tirdzniecības. Pastāvot naturālajam saimniekošanas veidam, tas nebija iespējams.

Latviešu gēnos noteikti joprojām prevalē naturālās saimniekošanas izauklētais ģenētiskais slānis. Latvieši nav ražotāju un tirgotāju tauta. Tāpēc latvieši savā brīvvalstī ražošanu un tirdzniecību vienmēr ir ļoti ātri un bez morālajiem pārdzīvojumiem novirzījuši cittautiešu pārziņā, sev galvenokārt atstājot tās ražotnes, kuras asociējās ar naturālo saimniekošanas veidu – maizes un sklandraušu cepšanu, ievārījumu vārīšanu, biezpiena raudzēšanu, alus brūvēšanu. Tāpēc šodien politisko partiju programmās skaidras un noteiktas ekonomiskās stratēģijas vietā čivina etnogrāfisks sentimentālisms: „Attīstīt ražošanu visos novados, sniedzot valsts atbalstu uzņēmējiem laukos un nelielu uzņēmumu veidotājiem;[..] Nodrošināt latviešu zemnieku un lauku sētu attīstību;[..] Veicināsim sabiedrības atbalstu Latvijas uzņēmumu produktiem un pakalpojumiem; piemēram, – „Pērc vietējos ražojumus!”, „Apceļo dzimto zemi!”.” Vienā programmā etnogrāfiskais sentimentālisms ieguvis pavisam jocīgu leksisko ietērpu: „Latvijas izaugsmes vīzija balstās endogēnās ekonomiskās attīstības modelī (gr. endo + gr. genos – iekšējā izcelsme; tāds, ko izraisījuši iekšējie cēloņi).”

Tautā masveidīga ir pārliecība par ekonomikas primārumu. Ekonomika esot galvenais cilvēku dzīvē tāpēc, ka nodrošina eksistences līdzekļus. Rupji sakot, nodrošina maizi, ūdeni, apģērbu. Cilvēki bez tā nevar dzīvot, un tāpēc ekonomika ir galvenais. Cilvēkiem ekonomika šķiet galvenā vērtība, un ekonomiskās intereses automātiski kļūst cilvēku galvenās intereses. Ņemot to vērā, ekonomiku cilvēki izvirza valstiskuma centrā, izglītības centrā, politikas centrā, garīgās kultūras centrā, kā tas vulgāri notiek pirmajā citātā no Daniela Pavļuta ģeniālās „par-politikas” murgojuma.

Cilvēki masveidā atzīst ekonomikas determinismu. Cilvēki pret tirgus ekonomiku masveidā izturas kā pret tādu sociāli politiskās organizācijas formu, kas ļaudīm nodrošina eksistences līdzekļus.

Taču tāda attieksme ir maldīga ilūzija – bībeliskās nolādēšanas sekas. Patiesībā cilvēku dzīvi visdziļākajā būtībā nenosaka materiālās intereses. Tāds priekšstats ir morālā, psiholoģiskā trauma.

Saprotams, cilvēku motīvi var būt ekonomiski. Cilvēki rūpējas par eksistences līdzekļiem. Tas ir dabiski. Taču patiesībā tās intereses, kuras dēvē par cilvēku ekonomiskajām interesēm, visdziļākajā būtībā ir cilvēku sociālās intereses: rūpes par stāvokli sabiedrībā, rūpes par prestižu, statusu, personisko reputāciju, lepnums par ieņemto cienīgo stāvokli sabiedrībā.

Īstenībā cilvēki visā cilvēces vēsturē nekad nav baidījušies no bada un maniakāli izturējušies pret eksistences līdzekļiem. Dzīvojot kolektīvā, vienmēr ir pieticis maizes visiem sabiedrības locekļiem. Rietumu etnosocioloģija ir izpētījusi cilvēku attieksmi pret eksistences līdekļiem. Cilvēki nekad nav baidījušies nomirt bada nāvē. Tāds ir zinātnes secinājums.

Un vēl kas. Ekonomiskās sistēmas nekad nav priekšroku devušas eksistences līdzekļu faktoram. Tā tas vienmēr ir bijis arī Latvijā. Ekonomiskajās sistēmās faktiski prioritāte ir sociālajām interesēm, bet nevis elementārām ekonomiskajām interesēm. Tas skan paradoksāli, bet pamatoti. Ekonomiskās sistēmas tāpat kā cilvēki ir tendētas uz slavu, prestižu, lepnumu, citu valstu „apdzīšanu”, augstu pozīciju reitingos. Ekonomiskās sistēmas ne reti sludina mērķi vairot cilvēku labklājību un padarīt cilvēkus laimīgus. Bet tas nav ekonomisks mērķis, bet gan sociāls mērķis ar dziļu morāli psiholoģisko iedabu.

Tāds mērķis ir sastopams arī mūsu politisko partiju solījumos. Neviena partija nesola, primitīvi izsakoties, tautu apgādāt ar maizi, ūdeni, apģērbu. Visas partijas sola panākt kaut ko sociāli vērtīgu: labu izglītību un labu medicīnu, uzticību valstij un nevienlīdzības samazināšanu, sabiedrības iekšējo harmoniju un ticību nākotnei, jauno ģimeņu atbalstīšanu.

 Mūsdienu Latvijā tāpat kā citur ir izplatīts apgalvojums, ka kapitālisma galvenais ekonomiskais motīvs ir peļņas gūšana. Tas ir mākslīgs un maldīgs apgalvojums. Tajā izpaužas ādamiskā nolādētība – izpratnes saputrojums. Peļņa patiesībā nav ekonomisks motīvs, bet dziļākajā būtībā ir sociāls motīvs, sniedzot peļņas guvējiem (bagātiem cilvēkiem) noteiktas sociālās privilēģijas.

Domājams, ādamiskā nolādētība pagaidām vispamatīgāk izpletusies kapitālisma ļoti grēcīgajā  politikā. Kapitālismā sociālās attiecības (attiecības starp cilvēkiem) tiek apzināti, voluntāri, politiski, ideoloģiski, zinātniski, publicistiski pakļautas ekonomiskajām attiecībām. Kapitālismā ir mākslīgi panākts, ka ekonomiskās attiecības komandē sociālās attiecības. Ja pirmskapitālisma laikmetā cilvēka sociālais stāvoklis (ieņemamais amats, stāvoklis sabiedrībā, sociālā piederība) nosacīja viņa bagātību, tad kapitālisma laikmetā ir pretēji - cilvēka sociālo stāvokli nosaka viņa bagātība. Pēcpadomju Latvijā turklāt kriminālā ceļā salaupīta („prihvatizēta”) bagātība.  Eigims var kļūt Saeimas deputāts un Daugavpils mērs tikai tāpēc, ka viņam ir izdevies salaupīt daudz naudas, bet nevis tāpēc, ka viņš ir cilvēks ar valstsvīra smadzenēm. Ne tikai Eigimam, bet arī Lembergam, Šleseram, Šķēlem ir labi zināms, kā praktiski izpaužas varas un naudas attiecības. Nevis prāts, zināšanas, morālā stāja, nacionālais patriotisms, sociālais patriotisms nosaka viņu vietu sabiedrībā, bet gan salaupītā nauda politiski un juridiski sankcionētās zagšanas apstākļos.

Kapitālismā atbilstoši Ādama mantojumam dzīves galvenā vērtība ir kļuvusi nauda (peļņa, bagātība). No šīs vērtības tiek apzināti, voluntāri, politiski, ideoloģiski, zinātniski, publicistiski nošķirtas garīgās vērtības: pašcieņa, gods, lepnums, solidaritāte, pilsoņa pienākums, morālais pienākums, atbildība. Kapitālismā tautas masām tiek iezombēts, ka garīgās vērtības neattiecas uz materiālo vērtību ražošanu un peļņas gūšanu. Darbdienās cilvēkam jābūt materiālistam, bet svētdienās viņš drīkst būt ideālists, ja pats tā vēlas. Rezultātā pasaule un pasaules uzskats ir mākslīgi sadalīts divās daļās – materiālisma daļā un ideālisma daļā. Diemžēl ar to nevajadzētu lepoties, jo tāds dalījums ir Bībeles ļoti nepatīkamās leģendas sekas.
www.pietiek.com

Komentāri  

#1 ERICA BRADDOCK 2018-11-13 05:25
HELLO, MŪSU NOSAUKUMS IR ERIKA BRADDOKA, Es esmu šeit, lai ieteiktu jums juridisku aizdevumu CENU, KAS IEGŪST IZMAKSAS USD 80,000. VAI VIŅA IR MR GEORGE KENNETH NO GEORGE KENNETH IZLASES INVESTĪCIJĀM, LŪDZU SAISTĪBĀ AR VĀRTIEM UZŅĒMUMU PIETEIKŠANU ()
Citēt

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt

Web Analytics