Viņķeli lūdzam uzdevumā nesūtīt. Arī Rīga  asarām netic..Turklāt krokodīli un liberāļi raud vienādi un tikai tad, kad nevar nokost kādam kājas.

Latviešu tautai ir visas tiesības griezties ANO Starptautiskajā tiesā pret tautas varas uzurpatoriem

Pēc neatkarības atjaunošanas, pie varas bijušo un esošo politiķu un valsts pārvaldes amatpersonu nekompetences, varaskāres un alkatības dēļ, Latvija ir piedzīvojusi neskaitāmus „Veiksmes stāstus” (Latvijas prihvatizācija, vairāku banku afēras, ES piešķirto finanšu līdzekļu pārdale „Savējo” interešu apmierināšanai, cukura ražošanas nozares iznīcināšana un pats galvenais Satversmes klaja ignorēšana - Abrenes likteni varēja lemt tikai LR pilsoņu referendumā.
Saeimas izstrādātie likumi:
1. Likums par politiskajām partijām;
2. Saeimas vēlēšanu likums;
3. Pilsētas domes, novada domes un pagasta padomes vēlēšanu likums;
4. Eiropas Parlamenta vēlēšanu likums;
ir pieņemti ignorējot Satversmes I nodaļas (Vispārējie noteikumi) 2.punkts noteikto - Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai.
Satversme II nodaļas 6.punkts nosaka, ka Saeimu ievēlē vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās.
Lai arī Satversmes VIII nodaļā “Cilvēka pamattiesības” 102. punktā partijas ir minētas: Ikvienam ir tiesības apvienoties biedrībās, politiskās partijās un citās sabiedriskās organizācijās, ne vienā Satversmes nodaļā nav noteikts, ka partijām pieder izņēmuma tiesības iesniegt vēlēšanu kandidātu sarakstus Centrālajā vēlēšanu komisijā.
Tas skaidri parāda, ka Latvijā pastāvošā valsts pārvalde kopā ar Saeimā iekļuvušo “ekonomisko” grupējumu politisko partiju līderiem klaji ignorē Satversmes II nodaļā, 6.punktā noteikto: 6. Saeimu ievēlē vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās.
1922. g. LR Satversme Latvijas tautai dod tiesības un uzliek pienākumu katram LR pilsonim:
1) Ievēlēt savu LR Saeimu savā Satversmē noteiktā kārtībā, atbilstoši 1922. g. Satversmes Sapulces likumam par Saeimas vēlēšanām (Likuma darbība atjaunojās līdz ar Latvijas Padomju Socialistiskās Republikas Augstākā Padome (LPSR AP) Deklarācijas „Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” 1990.gada 4.maijā).
Pirmo vēlēšanu likumu pieņēma Satversmes sapulce 1922.gada jūnijā. Saskaņā ar šā likuma 3.Nodaļas 20.pantu “Katram iesniegtam Saeimas deputātu kandidātu sarakstam jābūt parakstītam vismaz no simts vēlētājiem...”
Tātad sarakstus varēja iesniegt nesastāvot kādā no partijām.

Nekavējoties pēc Deklarācijas „Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” LPSR laikā ievēlētajiem AP deputātiem vajadzēja izsludināt jaunas Saeimas deputātu vēlēšanas atbilstoši 1922. g. Satversmes Sapulces likumam par Saeimas vēlēšanām.
Taču tādu lēmumu par jaunas Saeimas deputātu vēlēšanām LPSR laikā ievēlētie AP deputāti nepieņēma, bet 1991. gada augustā pieņēma LATVIJAS REPUBLIKAS KONSTITUCIONĀLO LIKUMU „Par Latvijas Republikas valstisko statusu”, kura 3. punktā, prettiesiski, izmantojot savu stāvokli, noteica, ka līdz okupācijas un aneksijas likvidēšanai un Saeimas sasaukšanai augstāko valsts varu Latvijas Republikā pilnībā realizē Latvijas Republikas Augstākā Padome. Pieņemot tādu lēmumu LPSR laikā ievēlētie AP deputāti (1990.gada 3.maijs - 1993.gada 5.jūlijs) klaji pārkāpa Satversmi un Antikonstitucionālā ceļā paturēja valsts varu savās rokās izveidojot pagaidu valsts pārvaldes struktūru (Latvijas Republikas Augstāko Padomi), kura uzurpēja Latvijas tautas suverēnās tiesības lemt par konstitucionālās iekārtas pamatprincipiem.
Tātad, LPSR laikā ievēlēto AP deputātu, kuri sevi nelikumīgi pārdevēja par LR AP deputātiem, darbība bija antikonstitucionāla, jo tādu iestāžu darbību nepartedzēja 1922.gada Satversme. Tas nozīmē, ka pēc Deklarācijas „Par LR neatkarības atjaunošanu” pieņemšanas visi sekojošie LPSR AP un LR AP pieņemtie likumi, ir antikonstitucionāli un tiem nav likuma spēka no lēmuma pieņemšanas brīža vai darbības uzsākšanas brīža.
1992. gadā, lemjot par 1922. gada "Likuma par Saeimas vēlēšanām" piemērošanu 5. Saeimas vēlēšanām, bijušie LPSR Augstākās padomes deputāti (paši sevi pārdēvējuši par Latvijas Republikas Augstāko Padomi) nolēma piemērot 5. Saeimas vēlēšanām LR 1922. gada 9 jūnija «Likumu par Saeimas vēlēšanām» nelikumīgi izmainītā redakcijā.
Nelikumīga varas paturēšana savās rokās ļāva atsevišķiem LPSR Augstākās padomes deputātu grupējumiem savam atbalstam izveidot virkni politisku partiju un Antikonstitucionālā veidā veikt konstitucionālās iekārtas grozījumus, kas notikuši, neievērojot 1922.gada pieņemtās Satversmes noteikto kārtību.
Šāda bijušo LPSR AP deputātu rīcība un pieņemtie lēmumi nedeva iespēju LR pilsoņiem izpildīt Satversmes 17. panta prasību brīvi ievēlēt savu Satversmes sapulci „Likuma par Satversmes sapulces vēlēšanām” kārtībā jo PSRS okupācijas laikā dzīvojošajiem Latvijas republikas pilsoņiem bija liegta pieeja jebkādai informācijai par Latvijas republikas Satversmi un 1922. g. Satversmes Sapulces likumu par Saeimas vēlēšanām un pastāvošā valsts pārvalde praktiski neveica nekādu skaidrojošo darbu ar LR pilsoņiem par Latvijas republikas Satversmi un 1922. g. Satversmes Sapulces likumu par Saeimas vēlēšanām.
Tas nozīmē, ka visas Latvijā notikušās Saeimas deputātu vēlēšanas ir 1922.gada Satversmes pārkāpums un tās ir uzskatāmas par nelikumīgām.
Šie Satversmes pārkāpumi turpinās joprojām un ļauj Saeimā iekļuvušo „ ekonomisko” grupējumu izveidotajām politiskām partijām un viņu sponsoriem visās, pēc neatkarības atjaunošanas, notikušajās Saeimas deputātu vēlēšanās klaji un ciniski uzurpēt Latvijas tautas suverēno varu, un izmantot to savās savtīgajās interesēs lai vairotu partiju un partijas sponsoru labklājību.
Satversmes tiesas 2007. gada 29. novembra sprieduma lietā Nr. 2007-10-0102 konstatējošā daļā:
"31. Satversmes 2. pants noteic, ka Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai. Šajā Satversmes normā formulēts tautas suverenitātes princips (sk. Latvijas Satversmes sapulces IV sesijas 1. sēdes 1921. gada 20. septembrī stenogrammu).
31.2. Satversmes 2. pants, piešķirot Latvijas tautai suverēno varu, ņem vērā apstākli, ka iespējami gadījumi, kad Latvijas tautas suverēnās tiesības lemt par konstitucionālās iekārtas pamatprincipiem un valsts pastāvēšanu var uzurpēt valsts apvērsuma rezultātā atsevišķas personas vai iebrukuma rezultātā - cita valsts (sk.: Dišlers K. Latvijas pagaidu konstitūcija. Vispārīgas piezīmes // Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1920, Nr. 2/3, 52. lpp.). Satversmes 77. pants, paredzot tikai Latvijas pilsoņu kopumam tiesības grozīt Latvijas valsts konstitucionāli tiesisko pamatu, liedz to grozīt citādi kā vien brīvā tautas nobalsošanā. Gadījumā, kad šie principi tikuši grozīti valsts apvērsuma vai citas valsts iebrukuma rezultātā, Latvijas tauta nezaudē tiesības lemt par savas valsts pastāvēšanu un konstitucionālo iekārtu.
Ņemot vērā iepriekš izklāstītos Satversmes pārkāpuma faktus un to, ka jebkura cita iestāžu darbība (tātad arī LPSR laikā ievēlētā AP, kuras LPSR laikā ievēlētie deputāti NELIKUMĪGI paši sevi pārdēvējuši par Latvijas Republikas Augstāko Padomi), ko neparedz 1922. g. Satversme un tās kārtībā pieņemtie likumi, ir antikonstitucionāla un tai nav likuma spēka no lēmuma pieņemšanas brīža vai darbības uzsākšanas brīža latviešu tautai ir visas tiesības griezties ANO Starptautiskajā tiesā ar prasību minētā jautājuma iztiesāšanai un 1922.gada pieņemtās Satversmes pārkāpumu apturēšanai un to radīto seku novēršanai.

Alfrēds Buls

 

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt

Web Analytics