Grāmata beidzot ir ieraudzījusi dienas gaismu un cerams , ka arī dienas gaismā iznāks arī daži ēnu personāži, kuru izveidotā sistēma ir padarījusi Latviju par valsti, kur nekas nefunkcionē tā , kā tam vajadzētu. Grāmata ir trilleris -detektīvs , bet darbojošās personas atpazīstamas bez grūtībām. Turpmāk publicēsim šo grāmatu turpinājumos.

PROLOGS

ĒNAS ATDZĪVOJAS

Andris Rūtups ļoti baidījās nomirt. Patiesībā mirt viņš nebija gribējis nekad, bet tieši šobrīd, kad laika bija atlicis tik, cik melns aiz naga, tas bija īpaši svarīgi — vēl kādas pāris nedēļas nenomirt. Tik, cik melns aiz naga, - tas gan vēl nebija rīt vai parīt. Ārsti, kaut velns viņus parāvis, solīja mēnesi, ja prātīgi uzvesties, varbūt pat divus. Draņķīga perspektīva, ņemot vērā to, ko izdarīt bija jāpaspēj. Ar vienu plaušu viņš jau bija pieradis dzīvot, bet nu strauji beidzās arī otra, un neko tur nevarēja padarīt. Katru dienu viņš no tās izklepoja pa kādam gabalam — brīnums, ka tur iekšā vēl tik daudz bija palicis. Pretsāpju līdzekļi vairs nelīdzēja. Turklāt tie notrulināja prātu — tieši to, ar ko viņš vienmēr bija lepojies. Bet prāts viņ.am pašlaik bija vajadzīgs vairāk nekā jelkad iepriekš. Slavenais advokāts klīda kā spoks pa kapenēm pa savu Vaļņu ielas piektā stāva gandrīz divsimt kvadrātmetrus plašo dzīvokli, kuru savulaik par sviestmaizi bija ieguvis no sava bijušā domubiedra — nākamā Valsts prezidenta vadītās valsts bankas. Vārdabrālis jau sen pie viņa vairs neienāca, arī neviens cits ne, un tā nu slavenais advokāts klumburoja no vienas istabas uz otru, ik pa brīdim atsitoties pret mēbelēm, bet sāpes faktiski nejūtot. Kas nu arī tās bija par sāpēm, salīdzinot ar to, kā viņa ķermenis apēda pats sevi. Vakara tumsā dzīvoklis tieši kapenes arī atgādināja visvairāk. Lai cik gaismu arī sadegtu, vienmēr likās, ka kaktos kaut kas slēpjas un noskatās. Reizēm daža ēna pēkšņi sāka stiepties garāka un kaut ko atgādināt. Neko patīkamu. Vajadzēja lielu gribasspēku, lai to iedzītu atpakal.. Gaismām spēlējoties, ik pa brīdim no pustumsas iznira kāds fragments no savulaik no visādiem večukiem un tantukiem par lētu naudu sapirktajām, vēlāk arī pasūtītajām gleznām.. Uz Tabaku nebija patīkami pat paskatīties, ar„galma māksliniekam”  Polim savulaik vairumā pasūtītajiem darbiem nebija labāk. Pat Rozentāls bija gandrīz biedējošs. Neviens cilvēks kāju pār slieksni nebija spēris jau ilgāk nekā nedēlu. Advokāts arī nevienu vairs nevēlējās laist klāt. Dažādu iemeslu dēl. Tas, rkā vinš izskatījās un kā smirdēja jau pa gabalu, bija tikai viens iemesls. Vinš nemēģināja sev kaut ko iestāstīt — viņš labi zināja, ka izskatās kā staigājošs līķis un arī smird kā līķis. Kaut kādi te vēl zvanīja un uzmācās. Nu, tā, kā Bļaģ, advokāts pie sevis nolamājās, arī atmiņa jau pa pusei sagrauzta. Nu, tā literatūras nēģeriene, prasījās ciemos, laikam cerībā kādu naudu nopelnīt par pirmsnāves interviju. Betvarbūt gribēja kaut ko izostīt? Šobrīd uzticēties nedrīkstēja nevienam, pilnīgi nevienam. Laika bija maz, brīdis bija izšķirošs, kļūdīties nedrīkstēja  nevienā pašā sīkumā. Paspēris pāris solus, advokāts saliecās mokošā klepus lēkmē. Ārsti neslēpa, ka ikviena varēja būt arī pēdējā. Bet nedrīkstēja, nedrīkstēja, nedrīkstēja! Vēl ne, ne šodien un vēl dažas dienas noteikti ne! Pēc tam jau TO nekas nevarēs apturēt. Viņš jau bija samierinājies, ka dažas lietas paliks neizdarītas. Kaut gan būtu bijis tik labi tikt galā arī ar sīkumiem. Ar to nelaimīgo personisko kapeņu uzrakstu, piemēram, Dievam vinš neticēja, kaut pāris reizes baznīcām bija uzdāvinājis pa kādai daudzus tūkstošus vērtai smukmantinai. Vienkārši tā — atzīmēties. Arī kapavietu bija jau laikus iegādājies prestižā vietā — vēsturiski svētītā zemē, viss bija rūpīgi pārbaudīts. Niecības nirgājās — pie paša kapsētas žoga, kā tādam sunim! Ko viņi gan saprata. Nekas, nākamās paaudzes sapratīs un novērtēs. Tām neinteresēs tādi sīkumi kā pāris stulbas drukas klūdas īstenā Rakstnieku savienības biedra mauzolejā. Nē, tad viņa veikumu novērtēs pēc būtības. Advokātam nebija ne mazāko šaubu, kā šīs klūdas tur bija gadījušās. Par vēlu vinam tās bija parādītas, bet pietiekami laikus, lai noskaidrotu, kas un kā. Žīdu atriebība, nekādu šaubu. Tipiski viņu garā - cik reizes vinš nebija redzējis, kā tas nebija pa.mata viņiem neticēt — bija paņēmis naudu no paraugžidiņa Arkašas ar cukuraino uzvārdu, lai abas kļūdas ielaistu. Lai paņirgātos vēl pēc nĒwes — tik tipiski, tik raksturīgi... Tādā ziņā gan ebreji bija cienījami, to vajadzēja atzīt — viņi pāridarījumus nepiedeva un agri vai vēlu tos atmaksāja. Kas netic, lai pajautā pilsonim Cukuram, - Rūtups īgni novaikstījās. Arī advokātam bija sāpīgi pāridarījumi, par kuriem vēl vajadzēja pateikt paldies, un vissāpīgākie bija tie, kuru pamatā bija paša vājuma brīži. Kā vienmēr prātā ienāca varbūt pat vissāpīgākais — kā tās ķēķa grāmatas priekšvakarā, vēl neko īsti nezinot, viņš nenoturējās un piezvanīja tam nožēlojamajam, mūžīgi neskūtajam, nekaunīgajam briļļainajam valbacim. Tam pašam, kuru savulaik, pašu devindesmito gadu sākumā pie viņa uz Murjāņiem bija atvedusi tā kārnā, divkosīgā kaza ar buldoga fizionomiju... nu, kā atmiņa, tas instruments, kas advokātu bija noturējis viļņa galotnē divus gadu desmitus, arī bija metastāžu caurausta. Ā, Šķēlerte, pareizi. Valbacis... valbacis toreiz izskatījās izsalcis, nekaunīgs, bet pieradināms, - kurš varēja zināt, ka padsmit gadus vēlāk vinš Uzdrīkstēsies. Ne tikai izdarīt to, ko izdarīja, bet vēl rupji pasūtīt advokātu, vēl iznirgāties. Arī to vajadzēja paspēt izdarīt. Tas, ka sistēma izrādījās ne uz ko nespējīga un ar valbaci tā arī netika galā, - žēl, bet neko darīt. Taču advokātam vajadzēja paspēt. Iestrādes bija, vajadzēja tikai nedaudz laika. Un nākamās paaudzes sapratīs arī to. Atkritis klubkrēslā un atgājis no nākamās iznīcinošās klepus lēkmes, advokāts pēc dažām minūtēm atguvās tiktāl, ka pie sevis pasmīkņāja. Varbūt briļļainā hiēna, pati to negribot, viņam vēl bija izdarījusi pakalpojumu. Vēl pirms dažiem mēnešiem, kad advokāts vēl reizēm izgāja uz ielas, viņš bija saticis vienu no ķēķa figurantiem. Vienu no tiem, kurus, pieliekot maksimālas pūles un visus iespējamos sakarus, bija izdevies paglābt ne tikai no cietuma, bet arī no negoda. Augstākās tiesas senatoru palaida pensijā ar visiem lespējamiem pagodinājumiem, - un šī žurka to acīmredzot advokātam atminējās vēl tagad. Gandrīz vai roku metās bučot. Grūti pateikt — pateicībā vai bažās, ka varbūt audioieraksti advokā.tam tomēr kaut kur ir pieglabāti... Advokāts atcerējās vēl dažus sīkumus. Piemēram, kaut ko vajacizējd paspēt izdarīt aTī ar mazo nekauņu ar lielo degunu, kurš kaut kā paklusam bija pievācis ne tikai advokāta. biroju, bet pat viņa karika nru koh,kciju. notiek attiecībā uz citiem. Tagad — vinam pašam. Tipiska žīdu atriebība. Ne ebreju žīdu, ar kuriem viņš bija cinijies, cik spējis. To tome,r vajadzētu paspēt. Ne tikai iekalt pareizos burtus un komatus, bet arī nodot sveicienu akmenkalim.

Bet tie visi bija sīkumi, sīkumi, sīkumi, pilnīgi un nenozīmīgi sīkumi iepretim Tam. Lielajai Lietai, ko advokāts ļoti reti pat sev uzdrīkstējās nosaukt. Lietai, kura vinam laus aiziet nevis kā vēža sagrauztam, nožēla.s vērtam vecim, bet kā valsts dibinātājam un pārradītājam. Advokāts uz mirkli atļāvās mazu vājību - izgaršoja to, kā viņu varētu dēvētpēc dažiem gadiem, varbūt pat jau gada. Cilvēks, kurš pagrieza valsti uz jaunām sliedēm. Titāns, kurš upurēja sevi, lai valsts iegūtu jaunu elpu. Pamatlicējs, kurš pat no viņsaules spēja ietekmēt nākotni. Uz mirkli uzmācās bailes — tādas, ka aizsitās elpa. Vai izdosies? Vai pietiks laika? Vai viss ir gana labi pārdomāts? Advokāts nebija ne māņticīgs, ne viegli iespaidojams, arī ar sirdsapzinu viņam viss bija kārtībā. Vismaz paša nokārtotu līķu tur nebija, un viņš vienmēr varēja ar vieglu smīnu savam kādreizējam draugam Andrim ieminēties — zmi, vecīt, uz mani neviens peimanis no viņsaules pārmetoši neskatās. Tiešām neskatās? Vecais lāsts ik pa laikam ieskanējās ausīs — dīvaini, ka metastāžu sagrauztā un pretsāpju līdzekļu nomāktā atmirria pēdējos mēnešos izmeta apzinā vienus un tos pašus maznozīmīgos atgadījumus. Tādu tantuku, kuriem no atgūstamā īpašuma nekāda labuma nebija un nevarēja būt, vecajos labajos laikos bija desmitiem, ja ne simtiem. Tieši uz viniem sākotnēji bija būvēta advokāta turība, tieši par šo naudu bija iegādāti purvīši, rozentāli un eliasi. Taču atmiņa izmeta vienu un to pašu. Advokāts neatcerējās sejas pantus, arī lietas apstākļus, sen bija aizmirsies arī vārds, bet, pieverot acis, smadzenēs iegriezās divu acu spīvais skats un vārdi — tas vēzis, ko jūs esat radījis, sagrauzīs jūs pašu, un mirstot jūs piedzīvosiet, kā jūsu mūža darbs sagrūst vēl pirms jums. Krietni vēlāk viņš bija uzzinājis, ka jau nākamajā vakarā tantuks pakārās. Tā, kā to spēj tikai tantuki un vēl arīvisādas draņķības pārlietojušies Holivudas aktieri, - striķī pie virtuves durvju roktura mājā, kas saskanā ar Rūtupa nokārtoto tiesas spriedumu tantukam vairs nepiederēja... No sāpju lēkmes atkal aizrāvās elpa — bet varbūt nopēkšna izbīla. Varbūt... Varbūt lāsti tiešām pastāv? Vinš pat kādā intervijā bija pielāvis vājum.a brīdi un atklājis savas bažas par to, ka ir lietas, ko nevajag darit, un ka par grēkiem būs jāsamaksā. Varbūt Lielā Li.eta tiešām var neizdoties? Šāda nieka dēļ? Valsts likterp pret vienu nožēlojamu būtni ? Vienu vecu ebrejieti ? Nu nē. Jo vairāk, ka vēzis bija tīri gēnu lieta arī viņa vecakā masa ar to bija aizgājusi. Bet Lielā Lieta — vai to kas vēl varēja apdraudēt, izņemot laika trūkumu? Klasiķis bija teicis, ka ieraksti nedegot. Nu, labi, viņš runāja par manuskriptiem, bet vina laikā ierakstu nebija. Advokāts labi zināja, ka deg gan. Labi deg, labi kūst, labi lūst, - staigājošā līķa lūpas pat savilkās smaida līdzībā. Viņš atcerējās, ka vina bārdainajam vārdabrālim bija izdevies izpirkt ierakstus, kuros kāds pajucis eksčekists bija nofiksējis, kā Andra jaunā sieva gultā divbalsīgi ķiķina kopā ar savu toreizējo draugu. Izpirkt — un iznīcināt. Jā, reizēm Smēles kungs bija pat ļoti vecmodīgs. Jebkurā gadījumā — labi, ka Andris nekad nebija iedomājies advokātam ierunāties par šiem ierakstiem. Laikam uzskatīja, ka tā ir nevienam nezināma lieta. Tas labi, nevajadzēja kādreizējam draugam sameloties. Kaut Andrim vajadzēja zināt, ka nav tādas lietas kā vienīgais un pēdējais ieraksts. Andris gan pēdējos mēnešos bija palicis ļoti dīvains. Un ne viņš vien. Ne tāpēc, ka kaut ko zinātu. Nē, viņš neko nezināja. Tiesa, vārdabrāļa uzdevumā savulaik šis un tas no Lielās Lietas bija sācies. Bet tas bija tik sen, Andrim pa to laiku viss bija mainījies, un vārdabrālis bija izrādījies sūdabrālis. Un neviens cits arī neko nezināja. Bija nēģeri, kas bija izdarījuši šādu tādu melno darbu, bet viņiem nebija ne jausmas par kopējo ainu. Visticamākais, viņi domāja, ka top kaut kāds jauns „Ešafots" vai „Tiesāšanās kā māksla". Vai vēl kaut kas tāds. Tā tam arī vajadzēja būt. Advokāts neuzticējās nevienam, - pat savai labajai paziņai, bijušajai prokuratūras darbiniecei Jaksenokai bija samānījies, ka it kā vajadzētu uzrakstīt par sievietēm — slepkavām, taču neko vairs nerakstīšot, jo galva vairs nestrādā. Tieši šajā aizsegā advokāts jau ilgi bija vācis visu, kas bija vajadzīgs Lielajai Lietai. Bija tādi, no kuriem šis tas bija par lielu naudu nopirkts, bet katrā gadījumā neviens no viņiem nevarēja par to pat iepīkstēties. Lai nu ko, bet mutes aizbāzt advokāts mācēja labi. Taču pats galvenais bija paša advokāta darbs — un ne šeit, bet Maskavā un vēl šur tur. Iztērēti gan šur, gan tur bija miljoni, bet nauda advokātam vienmēr bija bijusi tikai instruments. Ja par detaļām šeit kāds kaut ko arī varēja īzpļāpāties, tad par galveno — neviens. Vēl pavisam nesen, kad bijušie biroja kolēģi viņu bija izvilkuši no mājām, lai restorānā atzīmētu viņa pusapalo jubileju, tā gribējās viniem dot kaut nelielu mājienu, kaul. vismazāko. Bet nedrīkstēja — lai līdz īstajam brīdim nezina neviens, pilnīgi neviens.

Bet varbūt tomēr kāds kaut ko izostījis? Istabas tālākajā kaktā atkal izstiepusies tumša ēna, un izskatījās, ka tā savus taustekļus stiepj ne jau uz sakvojažu, kur bija sakrauti papildmateriāli, bet gan uz punktu, kur atradas atslēga uz pašu galveno. Tā, protams, nebija nekāda muļķīga seifa atslēga. Lai kā. advokāts nedraudzētos ar internetiem un datoriem, viņš labi zināja, ko vērti ir visi šie banku seifi, lai cik tie arī nebūtu slepeni un anonīmi. Ko turklāt likums visrnaz teorētiski jau sen nemaz neatļāva. Kā tad tur bija tālajos deviņclesmitajos ar viņa labo paziņu Aivaru un tā tuvo draugu Vitoldu Lejiņu? Lejiņam bija īpaši „  anonīms seifs uz īpaši slepeniem noteikumiem. Bet, kad kaulainā atnāca Lejiņam negaidīti, bet Aivaram varbūt arī ne tik loti negaidīti, gatavībā jau bija advokāti, kas seifa saturu spēja kvalificēti un ātri „uztjūnēt" tieši tādu, kāds bija vajadzīgs Aivaram. Nē, advokāts visu bija sagatavojis labi — arī Aivars šoreiz neizspruks. Nekas īpašs Rūtupam pret viņu nebija, bet — viņš bija viens no tiem, kam vajadzēja krist, lai valsts atdzimtu un atjauntos. Vajadzēja pat ne nedēļas, tikai dažas dienas, un process kļūtu neat-griezenisks. Sākumā kristu viens, tad vēl daži un krītot parautu līdzi vēl neskaitāmus citus, un tad jau arīvalsts nespētu palikt tāda, kāda tā bija pašlaik. Un virriš — titāns ieņemtu savu pelnīto lomu. Vienalga, vēl pirms nāves vai jau pēcāk. Saraustītās domas pārtrauca telefona zvans. Šo numuru zināja tikai četri cilvēki, un tikai nāve varētu neļaut advokātam atbildēt uz vinu zvanu. Saruna bija īsa, bet katrs uzklausītais vārds izmocītajām advokāta smadzenēm iebakstīja ar nokaitētu lodāmuru. Nebija, nebija vairs laika — ne nedēļu, ne pat dienu. Lielā Lieta bija jāsāk tūlīt pat. Advokāts izspļāva vēl vienu asiņu recekli un, pieliekot gandrīz pārcilvēciskas pūles, mēģināja pietrausties kājās no klubkrēsla. Neizdevās. Pavēries pa labi, advokāts stindzinošās šausmās pamanīja, ka viena no kaktu ēnām pēkšņi ir pienēmusi tumši tērpta cilvēka veidolu un bez īpašas piepūles atspiež viņu atpakaļ krēslā. Pagāja, šķiet, tikai pāris sekundes, viņa piedurkne jau bija sarotīta uz augšu, un atdzīvojusies ēna kā profesionāla medmāsa iedūra miniatūru šlircīti  advokāta jau tā izmocītajā rokas vēnā. „Seičas vam poļegčajet," krieviski noteica atdzīvojusies ēna, un ar perversu atvieglojumu advokāts vēl piefiksēja, ka cilvēka sejas vaibstos nav neka sernītiska. Vismaz par to paldies, vinš domāja.

Savu metastāžu saēsto ķermeni advokāts vairs nejuta, arī pakustēties vairs nespēja un, it kā tas uz viņu vairs neattiektos, pat ar tādu kā sportisku interesi vēroja, kā ēna rosās pa dzīvokli kā pa savējo. Cilvēks acīmredzot labi zināja, kur un kas meklējams. Sakvojāža, trīs brūnās ādas mapes, tad dokumentu kaudzīte un advokāta šaujamierocis no seifa, tad abas videoieraksta ierīces. Kam viņam vēl stroķis, padomāja advokāts, bet citkārt asais prāts atbildi vairs nedeva. Tā vietā pēkšņi sācies sāpju vilnis lika pilnībā paralizētajam advokātam nodomāt, ka viss pēdējās nedēlās un dienās izjustais tāda bērnu spēlīte ir  bijusi, un no kaut kādām apziņas dzīlēm, iespējams, sāpju atmodināta, izleca visbiedējošākā doma - tas ir viss, Lielā Lieta ir pagalam. Atdzīvojusies ēna tomēr acīmredzami nebija informēta par vēl vienu ierakstu ierīci, kas bija ierīkota veca leksikona sējumā. Bet pats galvenais — cilvēks nepievērsa ne mazāko uzmanību Lielās Lietas atslēgai. Varbūt tomēr vēl izdosies? Advokāts zināja, ka ķeras pie salmiņa, bet tas bija viss, ko viņš varēja darīt. Tas vēzis, ko jūs esat radījis, sagrauzīs jūs pašu, un mirstot jūs piedzīvosiet, kā jūsu mūža darbs sagrūst vēl pirms jums, - vēl ieskanējās advokāta ausīs, smadzenēs vēl ieurbās caururbjošs acu skats. Tad ēna pietuvojās, advokāts sajuta dūrienu krūtīs, un iestājās tumsa.

Komentāri  

#1 purvaputns 2017-07-20 22:36
kaut velns tā visus nolādētās latatejas visus!! varturus no 1991. līdz šodienai parautu! Ar visiem viņu kucēniem!un jo ātrāk, jo Tautai labāk!
Citēt

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt