I DAĻA
1. NEPATIKŠANAS IERODAS
Aldis Dundurs ļoti baidījās no nepatikšanām. Prokurors labi zināja, ka kaut kas viņā ir tāds, kas nepatikšanas vienkārši pievelk. Turklāt runa bija nevis par kādiem sīkumiem — uz datora klaviatūras tieši nelaikā izlietu kafiju vai vēl vairāk nelaikā nozudušu atbildi uz oficiālu pieprasījumu.

Nē, runa bija par lielām un ilgstošām nepatikšanām ar grūti prognozējamām sekām. Vai citādi viņš, cilvēks ar savulaik spīdoši pabeigtu Juridisko fakultāti un aizstāvētu tiesību zinātņu doktora disertāciju, vēl joprojām deldētu bikses parasta prokurora amatā bez jebkādām izredzēm uz paaugstinājumu.

Reālistiski raugoties, tieši tā — bez jebkādām. Kamēr visādas glupas, miesās un prātā izplūdušas ūsainas tantes un lunkani, profesionālajā jomā nespējīgi pielīdēji kāpa un kāpa uz augšu un virsprokuroru amatos sastrādāja vienu nejēdzību pēc otras, viņš joprojām dirnēja mazajā, piekrautajā kabinetā nošņurkuša, patumša koridora vidū. Laiku pa laikam prokurors mēdza aizdomāties — kas īsti ir pie vainas? Vai viņā pašā iekšā ir kāds defekts, kas citiem ir saskatāms jau pa gabalu?

Vai arī vainīga bija šī sistēma, kurā tika novērtēts viss kas, tikai ne talants, izglītība, zināšanas un juridisks prāts? Un, ja defekts, vai ar to iespējams ko iesākt? Nebija tā, ka prokurors nebūtu centies. Gadiem ilgi viņš pūlējās būt paraugs it visā. Visstulbākās izmeklētāju atsūtītās lietas viņš cītīgi mēģināja uzlabot tā, lai tās atbilstu vismaz kaut kādiem kvalitātes standartiem un lai citas tantes tiesās par tām vienkārši neņirgtu.

Drošības policijas grūtgalvji šajā ziņā bija īpaši bezcerīgi. No vinu atsūtītajām lietām vienkārši dvestin dvesa lūgums „palaidiet šito cauri, mums taču ir plāns, kas jāizpilda". Turklāt prāta trūkumu viņi mēģināja kompensēt ar enerģisku un tāpēc vēl jo bezjēdzīgāku rosīšanos. Prokuroram bija gadījies redzēt desmit sējumu krimināllietu, kurā deviņi sējumi sastāvēja no glupiem pieprasījumiem interneta provaideriem . un uz valsts rēķina pasūtītām lingvistiskajām ekspertīzēm. Ipaši bezjēdzīgiem tāpēc, ka Drošības policijas prātvēderi bija sajaukuši  visu, ko varēja sajaukt-publikācijas ,autorus un pat sociālo tīklu profilus.

Viņam ne tikai kā prokuroram, bet arī kā intelekta attīstibā daudz augstākai būtnei gluži vienkārši ir pienākums nākt  talkā nabadziņiem, Dundurs pat šādos gadījumos centās, cik spēja. Vinš jau sen bija sapratis, ka netiks izdarīts nekas, ko viņš pilnīgi skaidri un nepārprotami nebūs uzdevis. Rezultātā vislabākie rezultāti prokurora uzdevumiem bija tad, ja tie skanēja gandrīz tā — paceliet klausuli, uzgrieziet numuru, pajautājiet to un to, pierakstiet, parakstiet...

Rezultātā prokurors pēc vidēji ceturtā piegājiena, apmēram pāris gadus pēc lietas sākšanas panāca, lai tā būtu kaut cik kārtībā, pamatota un gatava sūtīšanai uz tiesu. Protams, ja vien pēc  šiem pāris gadiem pēkšņi neizrādījās, ka grūtgalvji paši ir pazaudējuši nozieguma sastāvu. Cik labi, ka es neesmu Latvijas Republika, jo tad es katru rītu pamostos aukstos sviedros no apziņas, ka viņi ir tie, kas rūpējas par manu drošību, — prokurors pirms dažiem gadiem bija bijis pietiekami neapdomīgs, lai ar šo iespaidu padalītos savējo kompānijā. Viens no „savējiem" tomēr bija izrādījies ne gluži savējais, jo jau drīz pēc tam Ģenerālis Dunduram bija licis skaidri saprast, - šāda izrunāšanās pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā ir ne tikai neētiska un nepienemama, bet arī atklāti pretvalstiska.

Bet ne jau nu nejauša izrunāšanās bija galvenais prokurora defekts, - visādā gadījumā nekas vairāk kā tikai viena defekta izpausme. Vinš pats labi  apzinājās, ka pats tiek uzskatīts par pirmās kategorijas grūtgalvi — tādu, kas vajadzības gadījumā neizrāda pietiekamu izpratni un elastību. Nevienu citu tur vainot nevarēja, - pats vien pie visa vainīgs. Kāpēc vajadzēja, piemēram, slavenajā „Latenergo" trīs miljonu lietā iespītēties? Kas lika neievērot no augšas skaidri dotos mājienus, bet palikt pie sava? Kā citādi to sauc, ja ne par grūtgalvību?

Formāli, protams, Generālprokuratūrā valdīja pilnīga prokuroru patstāvība, un ģenerālprokurors Ēriks Melnmeiers mīlēja publiski ar to lielīties vietā un nevietā. Taču realitātē tas gandrīz vienm-ēr bija bleķis. Realitātē prokuroram vajadzēja piemist spējai uztvert gaisā virmojošo pareizo izpratni parsituācijuun Lāsvirzību.Ja biezādainības vai kādu citu iemeslu dēļ viņš to neuztvēra, sekoja jau skaidrāki mājieni. Tos uztvēra faktiski visi.

Taču prokurors Dundurs bija retais izņēmums. „Latenergo" trīs miljonu lieta, protams, bija leģendāra. Tā bija vilkusies garus padsmit gadus un nelabi srnirdēja jau kopš pirmās dienas. Jau kaut kā, ar dievu uz pusēm izbeigta, tā turpināja smirdēt vēl joprojām. Runa nebija tikai par to, ka nezināmi, bet pietiekami skaidri nojaušarni ļaudis valstij nozaga trīs miljonus latu, turklāt zādzība bija lai gan primitīva, bet ideāli nostrādāta, - jā, to pie sevis atzina arī pats Dundurs. Nē, zādzībai sekoja vesela virkne nāvju, kuru kopums nekādi neizskatījās pēc nejaušas sakritības.

Tam, ka četrdesmit sešu gadu vecumā pēkšni, it kā no sirdskaites nomira bijušais „Latenergo" prezidents Gunārs Komecs, kura paraksts bija viens no diviem galvenajiem šajā lietā, vēl varēja noticēt. Bija ārstu slēdziens, arī  dzīvesveids svarīgaj am enerģētiķim nebija tas veselīgākais. Taču pēc tam pāris gadu laikā autokatastrofās bojā gāja gan „Latenergo" jurists Ervīns Vegro, gan lielo energouzņēmumu revidējušais Valsts kontroles darbinieks Valdis Un saldais ēdiens vēl bija priekšā. Dīvainos apstākļos dzīvi pameta gan liktenīgo galvojumu kopā ar Koemecu parakstījušais „Latenergo" grāmatvedis Leons Narcinkus, gan bijušais ekonomikas ministra padomnieks Andis Dumbieris.

Dunduram reti kad bija nācies dzirdēt kaut ko tik absurdu kā toreizējā ģenerālprokurora Jāņa Krastiņa paziņojumu, ka, lūk, „visi apstākļi liecina, ka Dumbieri gluži vienkārši nebija iespējams noslepkavot, ņemot vērā situāciju, kāda bija mājās". Prokurors Dundurs gan nekādi nebija iesaistīts šo nāvju izmeklēšanas uzraudzībā. Vinš arī nebija tāds sazvērestības teoriju cienītājs kā, piemēram, kolēģis Niglāns, kurš visiem bija kā rūgta nāve apnicis ar saviem pieņēmumiem par leģendārā režisora Jura Sodnieka noslīkšanu, kas nemaz neesot nejauša noslīkšan_a., Taču, racionāli raugoties, tas bija dīvaini visus „Latenergo" lietas figurantus vajāja īsts faraonu lāsts. Divas „nejaušas" letālas autokatastrofas, tad vēl sirds nepietiekamība vēl pirms piecdesmit gadu vecurna, nokrišana no mŗijas balkona un kā kronis visam „alerģiska reakcija uz lapsenes kodumu ka tika nodēvēts oficiali.

Bet tā nebija Dundura darīšana.Viņš vienmēr boija centies pēc labākās sirdsapziņas izdarīt savu darbu.Tieši šī sirdsapzina arī izstrādāja ar viņu sliktu joku šai pašā smirdīgaiā beta. to Prokurors nebija uztvēris gaisā virmojoso „pareizo viedokii" par to , kā būtu jābeidzas šai lietai. Viņš arī nebija ņēmis vērā jau pavisam skaidri izteik.tos mājienus, lai taču ļauj Latvijas advokatūras spīdeklim -un slavenajam tiesāšanās mākslas aprakstītājam aiziet Dieva mierā. Dundura nodarījums izrādījās vēl nesalīdzināmi nopietnāks.

Pirmkart, vinš bija atlāvies nesadzirdēt arī Ģenerāļa jau pavisam atklāto lūgumu, kas gan bija ietērpts diplomātiskos izteikumus. Otrkārt, pat tad, kad Dundura lēmums par lietas izbeigšanu pirmoreiz tika atcelts, arī otrreiz viņš izdarija tieši tāpat, Skaties, kā gribi, tieši Dundurs bija tas, kura dēļ kriminālprocess pret slaveno advokātu tika izbeigts sakarā ar kriminālatbildības noilguma iestāšanos, neizslēdzot iespējamību, ka tieši viņš bijis šīs apjomīgās mahinācijas organizētājs.

Rezultātā advokāts Andris Rūtups tā arī palika „neatmazgāts". Ne viens vien prokuratūras kolēģis, atzinīgi sitot uz pleca — protams, jo visiem bija zināms, ka mazais, viegli iekumpušais, mūžam nīgrais Dundurs nekādu ķermenisku saskarsmi necieš vienlaikus it kā pa jokam apjautājās: vai gan viņš nedomājot par darba maiņu, piemēram, advokatūrā? Bet Dundurs nedomāja — kaut labi apzinājās, cik neapdomīgi rīkojas. Bet viņam bija viņa darbs, virria likumā noteiktā patstāvība — un kurš gan to varēja atņemt? It īpaši pēc tam, kad izskanēja zina par to, kā slavenais advokāts sešdesmit piecu gadu vecumā no dzīves aizgājis, sev iešaujot sirdī no personiskā ieroča.

Kas ir miris, lai paliek miris un aprakts, - tā Dundurs bija domājis līdz pat šim it kā visnotaļ ikdienišķajam rītam, kad uz sava galda pamanīja standarta pelēcīgajos kartona vākos iecaurumotu paplānu mapīti. Iepriekšējā vakarā tās tur nebija, pilnīgi droši. Teorētiski nekāds brīnums tas nebija, - pašreizējā Generāla stiprā puse noteikti nebija dzelžainas dokumentu aprites sistēmas organizēšana. Bija pagrūti saprast, par kādiem tādiem talantiem vinu labu laiku bija algojuši abi bankrotējušās bankas žīdini, kuri ar naudu tāpat vien nemēdza mētāties.

Droši vien tur bija arī kādi citi, vērtīgāki pakalpojumi... Taču, uzmetot tikai paviršu skatienu lietas pirmajām lappusēm, prokuroram palika gandrīz nelabi. Tā nebija nekāda nejaušība, kd lietd bija debesīm nokritusi tieši uz vina galda. Kāds acimredzot bija lai lēmums par kriminālprocesa izbei gsčinu Arldra Rūtupa naves lietā nonāktu tieši uz prokurora Dundura galda.

Jo šis nezin kāds acīmredzot precīzi zināja, ka prokurors Dundurs nespēs atturēties, to neatvēris. Vēl vairāk — nezināmie labdari acīmredzot apzinājās, ka nekas nebeigsies tikai ar mapītes atvēršanu. Prokurors Dundurs atkal neuztvers ne pareizo noskaņojumu, ne mājienus, ne faktu, ka viņam vispār ar šo lietu nevajadzētu būt nekādam oficiālam sakaram. Prokurors labi saprata, ka tas sola neko citu kā vienīgi lielas, ļoti lielas nepatikšanas.

Bet bija kaut kas, kas viņā bija stiprāks gan par piesardzību, gan par elementāru veselo saprātu. Dundurs smagi nopūtās un atšķīra lietā iecaurumoto dokumentu satura rādītāju. Nepatikšanas varēja sākties — kaut vinam nebija ne mazākās nojausmas, kādā personiskā apokalipsē tās izvērtīsies.

 

 

Komentāri  

#1 Komisārs Lī 2017-07-23 05:38
Šis ir labs..Turpinājumu!!!
Citēt
#2 purvaputns 2017-07-23 07:03
smirdīga, nolādēta uz elli ejoša kolonija ir ši latateja ar visu populāciju. Un gals būs tik skumjš pilnīgi visiem , kas no šejienes laikā nepaspēs aizlasīties. Drūmi...
Citēt

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt