2. MIROŅI SAROSAS
Aivars Embergs ļoti baidījās no miroņiem. Dievam viņš neticēja jau kopš studiju laika notikuma, par kuru viņš centās neatcerēties, kurš bija izstumts kaut kur dziļi, dzili zemapziņā.

Notikumā, kurš, kā viņam vēl nesen šķita, bija aizmirsts un apglabāts uz visiem laikiem kopā ar tajā iesaistītajiem. Vēlāk, jau kā padomju kompartijas Latvijas filiāles pilsētas komitejas propagandas un aģitācijas nodaļas instruktors un pilsētas ateistu padomes priekšsēdētājs viņš ar patiesu aizrautību sacerēja plānus par ateistiskās audzināšanas pastiprināšanu un reliģisko aizspriedumu apkarošanu.

Vispār jau šie dokumenti bija formāli, un nekas netraucēja enerģiskajam mazā auguma ūsainim tos vienkārši salikt kopā no iepriekšējo gadu plāniem. Taču vinš tajos ieguldīja sirdi un dvēseli — kaut kompartija, kurā viņš studenta gados bija iestājies, cik ātri vien iespējams, mācīja, ka nekādas dvēseles nemaz nav. Ja tu man izdarīji tā, tad es tev šitā! — kaut kas iekšā gandrīz uzgavilēja ik reizi, kad, pa brīdim aplaizot ūsiņas, kompartijas instruktoram izdevās sacerēt vēl vienu punktu kārtējā plānā ar atzīmi „slepeni" . „Periodiski uzklausīt atsevišku komunistu atskaites par PSKP Statūtu prasību izpildi, izlēmīgi cīnīties ar reliģiskajiem aizspriedumiem," — kaut kas tajā neapšaubāmi bija.

Tiesa, laiku pa laikam slavenais pilsētas mērs nedaudz bažijās varbūt tomēr Vinš kaut kur ir un būs ņēmis ļaunā kaut ko no kādreizējiem viņa apkarošanas plāniem. Johaidī, un no kurienes tādas bažas ? Varbūt tētuka gēni, kaut velns vinus parāvis, ierunājās. Par laimi, par tētuka gēniem plašāk neviens neko nezinaja. Visos dokumentos viņš bija Robertovičs - un tā tam arī vajadzēja palikt.

Tā nu, drošs paliek drošs, Embergs ik pa laikam kādu artavu atmeta drī vietējiem Dieva kalpiem. Protams, ne jau no paša kabatas, tik stulbs nu vinš tomēr nebija un savu naudu skaitīja vienmēr un visur.  Reiz par vienu no uzvarētajām tiesas prāvām viņš advokātiem kaut kā nejauši — bija, johaidī, tāds labs noskaņojums! — uzmeta galdā papildu dažus tūkstošus, un pēc tam iekšā kaut kas kremta vēl ilgi. Nē, nē, bija taču pašvaldības nauda. Ja kādreiz to varēja tērēt reliģijas apkarošanai, tad tagad — pretēji. Un nekas, visiem labi. Izmaksāja svētajiem tēviem no pašvaldības maka un pieņēma ragā saliekušos melnsvārču pateicības vārdus un klanīšanos. Tādi paši vien viņi bija kā visi.

Cita lieta —miroņi. Ar tiem stāsts bija pilnīgi cits. Ja bez aplinkiem, no tiem slavenais pilsētas domes priekšsēdētājs, jopcik ar ārā, vienkārši un primitīvi piesargājās. Nē, labi, ko tur - ne piesargājās... baidījās. Ne no visiem, protams, un ne jau jebkurā situācijā. Kapusvētki bija jauka padarīšana, kad tuvināties tautai, un arī no zombiju filmām viņam nebija ne silts, ne auksts. Jaunajai sievai reizēm patika ko tādu paskatīties, bet vinu tās neaizrāva. Runa bija par tiem pazīstamajiem miroņiem, kuri pie vina mēdza atnākt sapņos. Murgos, ja pareizāk. Bija daudzi tādi Embergam labi pazīstami nomirušie, kas vinam nerādījās  nekad, ne vienu vienīgu reizi. Iespējams, tāpēc, ka atradās vietā, kur no katla neizlaiž pat brīvdienās un kur no iesma nomaukties nav nemaz tik viegli. Droši vien tāpēc arī tas nesenais gadījums pirms pārisgadiem viņam nesagādāja nekādu, nu ne vismazāko diskomfortu. Vārījās tas vecais maita, un tas bija pareizi — par ko tādu, johaidī, ja nu Dievs kādreiz uzklausītu mēra padomu, ne to vien vinam vajadzēja noteikt kā soda mēru. Bet bija tie, kas rādījās laiku pa laikam, un Embergs savulaik bija iztērējis veselu kapitālu, turklāt no paša naudas, ne tikai pie vietējām tantinām vien mēģinot noskaidrot, ko kas varētu nozīmēt. Nejēdza viņas ne nieka vai arī prasīja stāstīt to, ko vinš nestāstīja nekad un nevienam, pat jaunajai sievai ne. Nu, tai jau vismazāk.

Pirmais no aizgājējiem „savējiem" bija Emberga bijušais vietnieks, kādreizējais pilsētas Valsts drošības komitejas ēkas būvētājs. Pat četrdesmit gadiņu cilvēkam nebija, kad jau aizgāja ar sirdi. Sirdskaite bija oficiālais nāves iemesls vēl veselai virknei to miroņu,  kuri tagad pie Emberga sapņos atnāca laiku pa laikam. Parasti šie sapnī neko neteica, tikai pārmetoši vai vienkārši drūmi skatījās. Bijušais kuģniecības padomes priekšsēdētājs, kam bija tikai nedaudz pāri četrdesmit. „Amonjaka" līdzīpašnieks, kurš ilgus gadus bija Emberga uzticamības persona, līdz pārstāja tāds būt. Futbola mecenāts, kurš aizgāja tieši dienu pirms konfrontācijas Emberga krimināllietā. Turklāt tā sanāca, ka oficiāli skaitījās — cilvēks kārtīgi uzkāpis uz korķa, nozvēlies pats pa savas mājas kāpnēm un nolauzis sprandu. Aiz viņiem rindojās vēl citi.

Trakais žīds, kurš bija sadomājies uz īpašumu atgūšanu Venpilī un nekādi nesaprata, ar ko viņam darīšana. Kāda cita Venpils uzņēmuma vadītājs, kurš it kā dzērumā nomira uz prāmja. Vēl viens kuģniecības sakarā uzticību neattaisnojis cilvēks, kurš vispār dzīvoja otrajā stāvā, bet nositās, nokrītot no piektā. Tad vēl kālija uzņēmuma valsts pilnvarniece, ar kuras parakstu valsts „trakajos deviņdesmitajos" trīsdesmit miljonus dolāru pazaudēj a, bet kāds cits ieguva. Trīsdesmit miljoni bija pietiekami liela summa, lai tās dēļ daudz ko varētu paveikt. Gandrīz vai žēl pilnvarnieces, labs cilvēks kādreiz bija, ne velti Embergs šo to pamaksāja viņas meitām. Pat paša bijušais personiskais šoferis un miesassargs, kuram oficiālā diagnoze bija asins vēzis, — arī tas reizēm rādījās. Tāpat kā pārējie — kopā pa šiem gadiem sanāca krietni virs desmit — arī viņš neko sliktu nedarīja, tikai skumīgi skatījās un pēc brītiņa izgaisa.

Reizēm no rītiem Embergs „ciemiņus" pat neatcerējās. Tomēr ikreiz bija šī grūti aprakstāmā „mironu sajūta", kuru bija nepieciešams izgāzt uz pirmo, kas pagadījās. Visbiežāk par mēra dusmu lēkmes objektu kļuva kāda no pavecākajām sievietēm, kas strādāja pašvaldības ēkā. Tas arī mēram bija viskomfortablāk — apkopēja jau nu nebūs tar kas sūdzēsies par pazemošanu. Un kam tad arī sūdzētos? Pāris reizes bija gadījies tādu stulbu govi izIamāt sapulces laikā un kas tad notika? Nekds, n(!kas, visi pārējie sapulces datibnieki nokāra galvas un iztikās, kd dtrodas kaut kur pavisam citur. Labi iedresēti. Un, ja tā padomā, kas tad arī pašai tantei notika? Gabals nokrita, vai? Johaidī, nu ne taču.

Pēcāk, gada beigās, piemetīs šai kādu prēmijas kapeiku un tante būs gatava dievināt līdz mūža galam, kaut tu lamā viņu no parlekam ārā trīsreiz dienā. Taču šajā rītā kaut nebija nekāds rīts, jopcik, melna nakts aiz loga — viss bija citādi. Embergam izraujoties no murga varas, par tūkstoš trīssirm mārcinām gabalā Londonas „Harrods" pirktie blīvās ēģiptiešu kokvilnas palagi bija caurcaurēm slapji, izgriezt varēja. Un bija iemesls. Vitolds Lejinš viņam rādījās ārkārtīgi reti, un bez kādām gudrajām tantinārn Embergs zināja — tas uz briesmām. Uz lielām, nopietnām, ārkārtējām briesmām.

Iepriekšējo reizi Lejiņš viņam sapnī bija parādījies precīzi nedēļu pirms aizturēšanas un Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja „masku šova". Tas patiesībā bija ļoti dīvaini, ka Vitolds viņu savā kaut kādā aizkapa eksistencē vēl joprojām uzskatīja par draugu un brīdināja. Ipaši jau ņemot vērā apstākļus, kādos viņam nācās atvadīties no šīs pasaules. Taču ilgus gadus viņš bija bijis uzticams Embergam, un ne mēra vaina, ka tas viss pirms gandrīz divdesmit gadiem beidzās tieši tā.

Tā vismaz Embergs sev vienmēr apgalvoja un bija arī par to sekmīgi pats sevi pārliecinājis. Turklāt ļoti varēja būt, ka Vitolds arī nemaz nepaspēja saprast, kāpēc viņam tik pēkšņi pienāca brīdis doties uz citiem medību laukiem. Tā jau tas toreiz, sen atpakaļ arī bija domāts. Gan organizēts steigā, bet ar vislabākajiem nodomiem. Gandrīz vai eitanāzija, jopcik, citi par to paši lielu naudu maksā...

Patiesībā jau, ja Embergam vispār kādreiz bija bijis kāds draugs, tad tas, visticamākais, bija Vitolds. Ar viņu Embergs kopā studēja Latvijas Valsts universitātes „ekonomistos" un kopā arī daudz ko piedzīvoja toreizējās studentu celtnieku vienībās. Embergs tajā laikā vēl bija melns un maziņš — gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Protams, centās būt aktīvists, bet kursā visi uz vinu skatījās ar vieglu šķebenumu. Bija jau arī iemesls, bet kāda tam tagad nozīme. Toties Lejiņš jau toreiz bija pirmā lieluma zvaigzne — vispirms studentu celtnieku vienībās, pēc tam viņš vēl tika uz aspirantūru Maskavā. Spīdeklis, jopcik.

Saprotot, ka tādi Vitoldi taisnajos ceļos vienmēr būs pirmie, Aivars tad arī jau laikus izdarīja visnotaļ apzinīgu izvēli — komunistiskās partijas karjera bija tā, kas solīja viņam labākās perspektīvas. Pielīst, intrigot, paglaimot, pareizajās reizēs teikt pareizās lietas, - tas viņam bija gandrīz vai gēnos. Tā ka varbūt arī tētukam neliels paldies pienācās. Turklāt arī apstākļi pēc TĀ gadījuma iegrozījā tā, ka šis virziens bija vienīgais loģiskais. Taču attiecības ar Lejiņu viņam saglabājās gan tad,gan arī vēlāk, kaut cilvēki no malas tās vienkārši nesaprata. Pārāk dažādi vini bija. Viena maita tā arī savulaik pateica — godavīrs un iznirelis. Tas, kas Embergu paklusām kaitināja Lejinā, - visi vinu mīlela un, johaidī, arī pa īstam cienīja.

Aivaram vienmēr bija tie, kas virs vina, un tie, kas zem bet Vitolds vienmēr pret visiem bija nesaprotami solīds, pieklājīgs un, galvenais, godīgs. Šo pēdējo īpašību Aivars jau kopš bērnības bija uzskatījis par vislielāko muļķību, kāda vien iedomājama. Patiesību runāja tikai mulki, un tikai mulki neuzmeta tad, kad bija skaidra izdevība un nekas par to nedraudēja. Taču muļķus ļoti labi varēja izmantot gudri cilvēki, un tieši šādam nolūkam Embergs arī vienmēr centās nepazaudēt saites ar Lejinu. Kad deviņdesmito gadu sākumā Aivaram sāka plūst pirmā nauda, vinam nebija pat divu domu — pie kā vērsties pēc palīdzības.

Ostas pilsēta bija īsta Eldorado. Prasmīgās rokās „tumšās naudas" straumītes, ko tā sāka dot šo roku īpašniekam un viņa kompanjoniem, kluva aizvien jūtamākas. Sākumā Aivars priecājās par dažiem tūkstošiem mēnesī, bet itin drīz tie jau bija desmiti tūkstošu, turklāt tas acīmredzami bija tikai pats sākums. Taču šo naudu vajadzēja paslēpt tā, lai jaunā neatkarīgā Latvijas valsts, pie kuras no padomju kompartijas nomenklatūras, klausot uzstājīgām rekomendācijām „no augšas", bija pieslējies Embergs, ar saviem mūžam izsalkušajiem, uzmācīgajiem pensionāriem un skolotājiem nespētu tai tikt klāt.

Neviens no kompanjoniem tam nederēja. Embergam nebija ne mazāko šaubu, ka viņi pēc būtības ir tieši tādi paši kā viņš. Šajā brīdī tad arī ideāli noderēja jaukais, solīdais, pieklājīgais, godīgais muļķis Vitolds. Ja Embergam kaut ko loti vajadzēj a, viņš varēja arī bez vazelīna ielīst jebkur un par saviem labajiem nodomiem pārliecināt gandrīz ikvienu. Pats viņš to uzskatīja par vienu no savām visvērtīgākajām īpašībām. Protams, ka godīgais mulkis piekrita — noticēja Emberga pasaciņām, pat neko īpaši nejautāja. Tā nu nākamajos gados Embergs varēja rūpēties par to, kā tikt pie tiem īpašumiem ostas pilsētā, kuri vēl bija palikuši nespējīgās Latvijas valsts rokās. Tikmēr jau uzkrāto līdzeklu oficiālais īpašnieks skaitījās godīgais muļķis. Vitolds gan ar tiem nekādi nezī.mējās, un valstij nekādu jautājumu viņ.am nebija. Visiem laimīgajiem stāstiem tomēr pienāk beigas, un jau gandrīz divdesmit gadus senos notikumus Embergs tagad atminējās ļoti nelabprāt.

Viss sākās ar to, ka godīgais muļķis, gadiem ejot, kļuva aizvien godīgāks, aizvien vairāk mulkķs. Agri vai vēlu vadzim, protams, vajadzēja lūst un tas arī pārlūza. Nekādi nevarēja izvairīties no tā, ka Lejiņš pārredz visas finanšu plūsmas un attiecīgi arī informēts par Emberga aizvien straujāk augošo turīgumu. Laikarn ejot, aizvien biežāk viņš sāka ieminēties, ka īsti labi tas viss nav, ka ir tomēr tā „mūsu valsts", ka ir pensionāri un skolotāji, ka vēl tur, johaidī, nezin. kas... Embergs jau no partijas skolas laikiem labi zināja, ko vērti ir tacli pensionāri un citi lumpeņi. Nav vērts tādiem šķiest līdzekļus — viņiem pietiek pirms vēlēšanām pamest kādu kripatu, kādu garozu, un viriū visi būs laimīgi un pateicīgi.

Taču Vitoldam kaut ko tādu ieskaidrot bija pilnīgi bezcerīgi. Kad situācija jau kļuva kritiska un Embergs saprata, ka Vitoldam gluži vienkārši vairāk nevar uzticēties, tad vienudien arī nācās pieņemt smagu lēmumu. Viņš ar to nelepojās ne toreiz, ne tagad, jo vienmēr sevi bija uzskatījis par labu cilvēku, kam patīk gan dzīvnieki, gan pat cilvēki, un labprāt būtu izmantojis citu risinājumu. Bet tāda nebija. Vitolds kļuva aizvien dīvaināks, tas bija fakts. Bet variants — pielaut, lai šī nožēlojamā valštele atņem tev to, kas ir TAVĒJAIS, - nē, tāds Embergam nepastāvēja.

Jau ko tādu iedomājoties vien, elpa aizsitās, melns sametās gar acīm, un asinsspiediens uzleca gandrīz pie divsimt. Tieši asinsspiediens savā ziņā izrādījās risinājums. Tas, ka Vitoldam ir veselības problēmas, nebija nekāds noslēpums. Izmantojot savas pārliecinātāja dotības, Embergam, gādīgi plikšķinot uz pleca, viegli izdevās savu labo draugu pierunāt uz kompleksiem veselības izmeklējumiem Maskavā. Jau gandrīz pirms prombraukšanas viņš Vitoldam gari un plaši klāstīja par sev atrastām kaitēm un it kā cita starpā ieminējās — visi mēs esam mirstīgi, kazi, vari pagaidām visu to, kas MANĒJAIS, norakstīt man testamentā? Nu, tā, katram gadījumam?

Ar ko Dieviņš nejoko... Tas tāds pagaidu risinājums, bet, kad būsi atpakaļ, visu nokārtosim tā, lai valsts un tavi pensionāri laimīgi un arī es bez kapeikas nepalieku. Pilnīgi neticami — bet godīgais mulkis uzķērās. Pilnīgs muļķis, johaidī! Par miroņiem tikai labu, bet nu muļķis, kas muļķis! To papiru Embergs vēl tagad varēja noskaitīt no galvas: „Visu manu mantu, lai tā kur un kāda būdama, kura man manā nāves brīdī piederēs, uz ko man pēc likurna būs tiesības, kā arī to mantu, kuru es varētu nākotnē iegūt, vai arī to mantu, uz kuru tiesības varētu rasties arī pēc manas nāves, es novēlu Aivaram Roberta dēlam Embergam, dzimušam tad un tad..." Tālāk jau viss gāja kā pa sviestu.

Drīz pēc atgriešanās no Maskavas un tur veiktajiem izmeklējumiem un manipulācijām Vitolds četrdesmit sešu gadu vecumā ar diagnozi ,akūta koronārā nepietiekamība" devās tur, no kurienes vairs nav nekādas atgriešanās. Bet testaments palika, un pensionāri un skolotāji varēja iet ieskrieties — SAVĒJO Embergam vairs nebija iespējams atņemt. Nekādas detaļas Embergs par to visu nezināja un arī negribēja zināt, jo toreiz bieži tika runāts par melu detektoriem un to ieviešanu, tā ka — mazāk zini, labāk guli. Līdz ar to Vitolda aiziešanas konkrētā diena arī vinam bija pārsteigums, un automātiski bija risināmi kaut kādi tehniskas dabas sīkumi. Pie Vitolda anonīmā bankas seifa bija nepieciešams tikt klāt, pirms tajā — un izslēgt to nevarēja — neiebāztu degunu kāds pārmēru cītīgs un nenokontrolēts izmeklētājs.

Vai, kas ticamākais, nez no kurienes uzradies ārlaulības dēls vai deviņdesmitgadīgā māte. To gan jau pēc tam izdevās apstrādāt gods godam... Vajadzēja rīkoties ātri, - bet ar to Embergam nekad nebija problēmu. Pie seifa izdevās tikt jau trīs dienas pēc godīgā muļķa nāves, pat vēl pirms viņa bērēm. Vēlāk kaut kādi maitas žurnālisteļi bija uzķēruši, ka seifā bijušas veselas divas kastītes, bet sākumā oficiāli tikusi izskatīta tikai viena, savukārt otra — gandrīz trīs nedēļas pēcāk. Uzķēra — bet pierādīt, protams, neko nevarēja. Tikmēr tā izrādījās ļoti pareiza rīcība.

Kad seifa — protams, ka abu kastīšu! - saturs jau pirmajā atvēršanas reizē bija patīrīts, izpildītāji Embergam bija atnesuši visu paklusām izņemto, un viņš lieku reizi varēja pārliecināties, cik pareizs bija nepatīkamais un nopietnais lēmums. Izrādījās, ka „draugs" bija nevis dīvains, bet vienkārši sajucis. Viņš bija uzrakstījis vaļsirdīgu atzīšanos un pat apstiprinājis pie notāra. Bet par to, ka tiešām sajucis, liecinājafakts, ka adresēta tā bija toreizējam ģenerālprokuroram. Tai pašā dienā muļkīgo vēstuli vienkārši iemetis kamīnā, Embergs pie sevis ķiķināja — tiešām, galīgi sajucis bija Vitoldiņš, to taču pat visgodīgākajam muļķim vajadzēja zināt, no kā rokas ģenerālprokurors ēd — un ne tikai no rokas vien...

Redz, un tagad Vitolds Lejinš atkal sapņos pēc ilga pārtraukuma bija klāt un acimredzo tpar kaut ko brīdināja. Turklāt jau dažas stundas vēlāk atskanēja telefona zvans. Uz vienreiz lietojamo numuru no cita tāda paša numura zvanīja cilvēks, kurš ieņēma augstu amatu tajā pašā kantorī, kuru savulaika vadīja no rokas ēdājs.

Komentāri  

#1 purvaputns 2017-07-26 07:32
arī šim tēlam man viens vienīgs vēlējums-nosprāgt iespējami ātrāk, pie tam lielās mokās un vēlams kopā ar visiem saviem kucēniem!
Citēt

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt

Web Analytics