Illustration by Alex Horley

4.daļa. SPECIFIKA PRASA
Ivans Voronovskis ļoti baidījās no skaļām lietām. Drošības Policijas vecākais izmeklētājs, protams, ļoti labi zinajai kas ir tā iestāde, kur viņš strādā.

Jau savulaik, pirms gandrīz piecpadsmit gadiern, kad viņš ar lielām pūlēm no provinces policijas nodaļas tika šeit darbā, šīs jaunās darbavietas, tā sacīt, specifika viņam bija vairāk nekā skaidra. Voronovskis labi apzinājās, ka tā ir politiskā policija, kādai bija jabūt katrā valstī, kurai bija svarīga sava drošība.

Viņam pret to nebija ne mazāko iebildumu, kaut arī no šīs specifikas izrietēja šādas tādas lietas, kas viņam lāga nepatika. Taču pasaules ģeopolitiskā situācija diktēja jaunas nostādnes un prasīja jaunas metodes, jo vecās īsti nestrādāja, - tā vai ik nedēļu atgādināja Pumpainais, kā paklusām tika saukāts jaunais priekšnieks. Valsts drošības vārdā nebija īstais laiks strādāt baltos cimdos, un Voronovskis tam pilnībā piekrita.

Galu galā gluži nagus maukt nevajadzēja... Viņš turklāt bija pietiekami integrēts „labais krievs", kurš bija apprecējis latvieti un latviski runāja ar tikai knapi, knapi pamanāmu akcentu. Tikai latviešu gramatika maitāja viņam dzīvi. Laiku pa laikam, izsniedzot kādam inteliģentiņam izlasīšanai un parakstīšanai paša rakstīto pratināšanas protokolu, varēja redzēt, kā šis labprāt skaļi ņirgtu, tik neuzdrīkstas.

Drošības policija bija un palika Drošības policija. „Labā krieva" maitas darbabiedri gan kaut kā, kaut kur, kad kad bija izrakuši, ka vina ne tik tālie senči uzvārdu „Voronovskis" labskanības pēc pārveidojuši no „Baranovskis". Jau pāris reizes viņš bija dzirdējis pieminam — nu, tur tas Auns! — un nebija neko laimīgs, jo iesaukas iekšlietu sistēmā mēdza pielipt uz mūžu.

Viņš gan arī zināja, ka iesaukas pielīp tikai tad, ja atbilst gan cilvēka uzvedībai, gan būtībai,gan izskatam. Melnīgsnējais, izmanīgais Voronovskis uz Aunu nu nekādi nevilka. Ar melnīgsnējumu gan bija cita lieta - mīlie darbabiedri kaut kādā  veidā bija aizrakušies līdz vina attālajiem ebrejiskajiem radurakstiem. Varbūt gan nemaz nebija aizrakušies — bet to, ka šāds viedoklis klīst, Voronovskis zināja droši.

Tur nu vienkārši kādam vajadzēja sist pa purnu ,bet kam? Tas neko arī nedotu  un ko noskaidrot pat ar Drošības policijas izmeklētāja iespējām bija pagrūti. Lai nu kā, Ivans vienmēr bija pieradis par sevi domāt kā par labo policistu. To, kuram, neraugoties ne uz kādām darbavietas specifikām un ģeopolitiskajām situācijām, būtībā tomēr ir jārūpējas par likuma ievērošanu un savas valsts drošību. Un tieši tāpēc viņš pašlaik tiešām nezināja, ko darīt.

Protams, arī iepriekš specifika bija likusi sevi manīt, pēdējos dažos gados jo īpaši, un tieši tāpēc arī Ivanam tik ļoti nepatika skaļas lietas. Pret pasūtījuma lietām kā tādām viņš izturējās pilnīgi normāli un uzskatīja tās par neatņemamu Drošības policijas darba sastāvdaļu. Jo kas tas galu galā tāds — pasūtījums? Ja ir cilvēki, ko valsts uzskata par saviem pretiniekiem, ir tikai loģiski, ka viņus kaut kādā veidā profilaktiski brīdina.

Un kas cits brīdinās, ja ne politiskā policija. Kriminālprocess bija ideāls veids, kā šāda blaustekļa dzīvi tiesiskā veidā pamatīgi sarežģīt. Lielākajā daļā gadījumu runa bija tieši par bļaustekļiem, kuriem it kā tik svarīgs bija tas, ko vini paši sauca par runas brīvību. Ivans gan teiktu — muldēšanas brīvība, nekas vairāk.

Jo, tikko sākās process, no principiālā bļaustekļa palika pāri tikai tāda lupatiņa. Tā vietā, lai turpinātu bļaustīties, viņš tagad satraucās, tika saukts uz liecināšanu, satraucās vēl vairāk, meklēja advokātu un argumentus, studēja normatīvos aktus. Tas viss bļausteklim prasīja laiku, nervus un galu galā arī naudu. Šādu kriminālprocesu mierīgi varēja vilkt garumā vismaz gadus divus.

Visu šo laiku bļaustekli ik pa brīdim varēja atkal un atkal pasaukt uz pratināšanu, paraustīt viņa paziņas un draugus, arī ģimenes locekļus, izsūtīt dažādus pieprasījumus viņa darbavietai, pēc kāda laika noteikt viņam aizdomās turētā statusu.

Skaļi to neviens, protams, neteica, bet bļausteklis pagaisa, arī paši pasūtītāji reizēm zaudēja amatus, kas ļāva kaut ko pasūtīt. Bet lietas taču bija sāktas, tās nevarēja vienkārši tāpat ņemt un pazaudēt. Latvija galu galā bija tiesiska valsts.

Ja runa bija par kaut kādiem mazpazīstamiem bļaustekļiem, tad vēl nekas. Neviens par viniem neinteresējās, tā ka lietu klusām sāka, klusām izbeidza, un viss. Bet bija tādi, kuri neklusēja, bet gan kliedza pa labi, pa kreisi. Un rezultātā gluži vienkārši tieši izpildītājs — izmeklētājs varēja kļūt par grēkāzi. Voronovska Drošības policijas karjerā šādu lietu nebija daudz, bet pāris bija gadījušās — un tieši no tā arī bija viņā bija iesakņojušās bažas, nē, patiesībā jau vienkārši bailes no skaļajām lietām. Šķiet, visskalākā bija lidostas „sarunu noklausīšanās" lieta.

Tā nebija laba un pareiza lieta, patiesībā tā diezgan nelabi smakoja, bet Voronovskim nekādu iespēju nebija. No augšas bija ļoti skaidri pateikts, kā šim kriminālprocesam jāvirzās, pret kuriem tas jāizbeidz, bet attiecībā uz kuriem jāizdara viss iespējamais, lai lieta nonāktu tiesā. Lietas būtība bija diezgan vienkārša: bija tāds ne īsti gudrs, toties vienmēr un visos laikos supercītīgs un labu gribošs Raimonds Lezdiņš — tas pats, kurš savulaik premjeram Kalvītim „palika cūku" ar drošības likumu grozījumiem.

Viņiš bija iekārtots lidostas drošības departamentā par priekšnieku un, protams, arī tur nevarēja iztikt bez drudžainas darbības. Voronovskim bija vairāk nekā aizdomas, ka ne jau pēc paša Lezdina iniciatīvas, bet gan pēc Drošības policijas pārstāvju neformāla lūguma lidostā tika uzstādīta iekārta, kas ļāva kontrolēt — ar to saprotot noklausīšanos un ierakstīšanu — darbinieku sarunas.

Taču jautājumi par savas darbavietas iesaisti šajā- lietā Voronovskim pratināšanās, protams, nebija jāuzdod, tā ka Lazdinam arī nemaz nenācās melot. Viss gāja labi, taču tad par iekārtām uzoda lidostas vadība, sarakstīja oficiālus iesniegumus, paklusām nostučīja žurnālisteliem, un sākās skandāls. Labu laiku likās, ka drošības iestāžu „draugu" Lezdinu izpestīt neizdosies un ka var nākt gaismā arī pašas Drošības policijas loma šajos notikumos.

Jo vairāk, ka enerģiskais „draugs" bija puslīdz atklāti pateicis, ka viens vinš sēdēt  netaisās un, ja nu kas, pavilks līdzi arī citus. Taču tad lieta tika neformāli pasludināta par nacionālās drošības jautājum u. Tika iesaistīti gan papildu juridiskie resursi — Voronovskis sev paklusām godīgi atzina, ka tas nav vina līmenis gan „īstie" kontakti prokuratūrā.

Tiesa, pēc šiem pāris gadiem kriminālprocess tika izbeigts, parasti jau nozieguma sastāva trūkuma dēļ. Taču visu šo laiku viss bija bijis likuma ietvaros. Bet, ja kaut kādā dīvainā veidā izdevās pārliecināt prokuratūru un process tika aizsūtīts uz tiesu, tas jau bija pavisam labs panākums, jo līdz ar to bļausteklis vēl vairāk tērējās advokātiem un gluži vienkārši bija aizņemts vēl  vismaz pāris gadus.

Tā ka varēja teikt, ka pret pasūtījuma lietām kā tādām Voronovskim nekādu iebildumu nebija, drīzāk jau otrādāk — strādājot ar tādu, viņš jutās tā kā valstij tuvāks, nozīmīgāks, iesaistītāks tās drošības jautājumu risināšanā. Pasūtījuma lietām bija viens liels defekts: pasūtītājiem tur augšā laika gaitā prioritātes mainījās, kaisme pret konkrēto bļaustekli atslāba,  palīgus izdevās izpestīt, bet par „streločņikiem" nozīmēt pašus lidostas vadītājus. Lai nu šie tiesā attaisnojas.

Ar vārdu sakot, lietu Voronovskim izdevās „izvilkt" un uz vinu liktās  vadības cerības attaisnot, taču nospiedumiņš palika ne tikai „labā policista" pašvērtējumā, bet arī apkārt valdošajā viedoklī. Tas nevienos, pat slepenākajos reģistros netika ierakstīts, bet, kā izmeklētājs labi zināja, karjerā bija viens no noteicošākajiem faktoriem.

Voronovskis bija labi informēts par to dvaciņu, kura drošības iestāžu darbinieku aprindās pavadīja tādus uzvārdus kā, piemēram, Sarāns, Durašs, Voroviks, Mikiforovs. Lidostas lieta bija viena no tām, kas šādu dvacinu varēja pielipināt uz visiem laikiem. Turklāt šajā skaļajā lietā figuranti vēl pietiekami smagi cieta — zaudēja amatus, tērējās advokātiem, un arī ar medijiem vini komunicēja paklusām un netieši. Toties citu skaļo lietu Voronovskis neatcerējās citādi kā ar netīkamu neizpratni.

Šajā lietā izskatījās, ka žurnālistelis visu, kas bija iecerēts un pasūtīts kā čakarēšana, patiesībā izbaudīja un izmantoja savā labā, lai vēl čakarētu savus čakarētājus. Sēdēja tev te tāds priekšā un nirdza sejā, un bija redzams, ka domā jaunas un jaunas cūcības. Turklāt nepietika ar to, ka lietu prokuratūra pēc jau tradicionālajiem diviem gadiem izbeidza, - žurnālistelis vēl turpināja riebt, kā vien mācēdams.

Pat pamanījās Voronovski izsaukt uz tiesu un, lai gan tiesas sēde bija slēgta, nez pa kuru mirkli nofotografēja, tā ka tagad slepenā Drošības policijas izmeklētāja bilde gūglējot izleca pēc pirmā pieprasījuma... Jā, Voronovskim pilnīgi pamatoti nepatika skaļas lietas, bet tā, kas pašlaik vinam nelaimīgi bija iekritusi, iepriekšējās potenciāli vēl pārspēja.

Visvairāk — ne skaļuma, bet tās pašas darbavietas aizvien specifiskākās specifikas dēl. Viss kas Voronovskim viņa pietiekami ilgajā karjerā Drošības policijā bija gadījies, un bija daudzas priekšniecības pavēles, kas balansēja uz likumības robežas.

Taču ne reizi nebija gadījies tā, ka no viņa prasīja kaut ko atklāti nelikumīgu — ko tādu, ko prokurors, lai cik viņš būtu no „savējo" sistēmas, nevarētu nepamanīt. Lietas būtība bija pavisam vienkārša: veicot slavena nelaiķa nāves vietas apskati, pār mēru uzcītīgs policists bija pamanījis ādas vākos iesietā krimināllikuma ak, kāds smalks humors! sējumā iemontētu autonomu videonovērošanas iekārtu ar visu ieraksta karti.

Lai gan nelaiķis, kā minēts, jau bija nelaiķis ,tomēr nevietā cītīgā policija bija sākusi kriminālprocesu. Tā kā viss, kas attiecās uz potenciāli nelikumīgu noklausīšanos, noskatīšanos un e-pastus lasīšanu, pēc likuma bija piekritīgs Drošības policijai, tāda nu bija Voronovska sliktā karma, ka lieta nonāca tieši pie viņa. Kriminālprocess bija par pašu noklausīšanās un novērošanas faktu, tā ka vajadzēja veikt veselu virkni bezjēdzīgu darbību, lai pēc dažiem mēnešiem nonāktu pie secinājuma, ka nezināmie likumpārkāpēji nav konstatējami, turklāt pilnīgi iespējams, ka ierīcīti uzstādījis pats nelaiķis, kurš sirdzis ar paranoju vieglā formā.

Bet varbūt arī ne vieglā. Zinātniski izsakoties, persistenti polimorfi psihotiski traucējumi bez šizofrēnijas pazīmēm. Tā visam vajadzēja beigties. Patiesībā Voronovskim nebija nekādas vajadzības skatīties, kas tad īsti atmiņas kartē ir ierakstīts. Bet viņš noskatījās — un tagad nezināja ko darīt. Uz viņa uzrakstīto dienesta ziņojumu bija skaidri un gaiši pateikts — ierakstu nodot, zirtiojumu paņemt atpakaļ, procesu iespējami ātri izbeigt.

Ciet klusu un neblēj. Tas tomēr bija druscin par daudz. Tā ka tagad izmeklētājs Voronovskis nezināja ne to, ko darīt ar ieraksta kopiju, kuru viņš, sekojot profesionālajiem instinktiem, protams, bija izgatavojis, ne to, ko vispār viņam darīt.

 

 

 

Komentāri  

#1 Gandiks 2017-11-06 20:36
Vairāk, lūdzu dodiet nākamās nodaļas
Citēt

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt