Protams, dīvaini, ka no kaut kā tāda baidījās televīzijas producente — faktiski jau nedēļas nogales „informativi analītiskā raidījuma" galvenā veidotāja un vismaz formālā satura noteicēja.

Kā nekā visa šī nodarbe lieļā mērā sastāvēja no informācijas saņemšanas no cilvēkiem, kuriem bija svarīgi, lai tā parādās publiski. Turklāt ne tikai, lai vispār parādās, bet parādās tieši tā, kā tas bija vēlams informācijas avotiem. Tie savukārt bija visdažādākie — no vienkāršiem cilvēkiem, kuri bija saskārušies ar klaju netaisnību, līdz ļaudīm, kuri šo netaisnību uzturēja un no tās tādā vai citādā veidā pārtika.

Attiecības ar viņiem — tā bija māksla, kuru vienmēr bija iespējams un arī vienkārši nepieciešams pilnveidot. Bija nepieciešams nobalansēt tā, lai informācijas piegādātāji būtu apmierināti ar sadarbību un tā turpinātos. Bet tai pašā laikā — lai vismaz formāli tiktu saglabāta raidījuma neatkarība un objektivitāte. Bez šādas piegādātas informācijas raidījuma pastāvēšana vienkārši nebija iespējama, to Ineta atšķirībā no saviem kolēģiem apzinājās lieliski. Visa runāšana par tautai nepieciešamo analītiku, ko var dot raidījums, bija pilnīgi garām. Neviens neko neanalizēja un nemaz necentās to darīt. Tie, kas bija mēģinājuši, ātri bija aplauzušies. Ne jau tāpēc, ka viniem nekas nebūtu sanācis. Problēma bija cita — publikai to vienkārši nevajadzēja. Nevajadzēja nekādas dziļākas pārdomas, nekādu faktu kopsalikumu, nekādu analīzi. Ineta labi apzinājās skarbo realitāti. Patiesībā publikai katru nedēļu vajadzēja ko jaunu un svaigu — tikai faktus, faktus, faktus. Jo skaļākus un brēcošākus, jo labāk. Jo par dažādākām jomām, jo labāk. Jaunus faktus, par kuriem var pašausmināties un ko var pēc pāris dienām aizmirst, un nevis pārdomas par kaut ko jau zināmu. Ja galīgi nebija faktu, labi derēja arī pusizdomājumi un „iespējams" formā pasniegtas baumas. Ik pa laikam Inetai radās skumīgas aizdomas, ka izdomājumi un baumas vietējai publikai derēja pat labāk nekā fakti. Bet viens bija skaidrs — katru nedēlu bija vajadzīgs jauns saturs. Tas tad arī noteica visu — plus vēl tas, ka runa bija par raidījumu komerctelevīzijā, kas strādāja aizvien mazākā un mazākā tirgū.

Tā ka televīzija — tas nozīmēja nepārtraukti cīnīties par izdzīvošanu un staigāt pa naža, nē, kur nu naža, žiletes asmeni. Kas ar viņas komplekciju, hahaha, nemaz nebija tik viegli. Alksnei ar pašironiju viss bija kārtībā, - viņai vismaz tā šķita. Protams, šajā ikdienas „Mein Kampf", kā viņa reizēm, paklusām pie sevis kikinot, dēvēja šo nebeidzamo cīniņu, nebija pilnībā piemirsušies arī visi kādreizējie ideāli un pārliecības. Lai cik bieži Alksnes vadīto raidījumu dēvēja par „pasūtījumu galdu" , viņa zināja labāk — nemaz nebija tik daudz sižetu, kas būtu bijuši kardināli pretēji viņas uzskatiem un pārliecībai. Tādā zinā Inetai, starp citu, bija dziļi simpātisks pašreizējais ģenerālprokurors Melnmeiers. Kad viņu pieķēra medīšanā uz politbiznesā iesaistītu uznēmēju rēķina, valsts galvenais tiesiskuma sargs pēc būtības atbildēja īsi un skaidri — viss nav tā, kā izskatās, tā ka ejiet d... Un visi arī aizgāja!

Cita lieta, ka mazais tirgus, publikas prasības un iknedēļas cīņa par izdzīvošanu bija šīs pārliecības, tā sacīt, modificējusi. Pieradinājusi, ja var teikt. Likusi evolucionēt. Kas arī bija galvenais iemesls, kāpēc ik pa laikam Alksne tā bažījās par pirksta un visas rokas atdošanu nelabajam. Lai nu kā tas arī sevi sauktu. Nē, vina nekad nebija ņēmusi naudu par sižetiem. Nē, viņa nekad nebija likusi kādā raidījuma sižetā baltu atklāti saukt par melnu. Nē, viņa arī nekad nebija oficiāli parakstījusies par sadarbību ar kādu no „iestāclēm" vai pat parakstījusi kādu ziņojumu. Ne visi kolēģi ar to varēja lielīties — arī ar pēdējo punktu. Pirms kāda gada vinai bija nācies lasīt divu mediju kolēģu liecības vienai no pašmāju drošības iestādēm kāda kriminālprocesa ietvaros. Abām faktiski bija likts priekšā sadarboties un ziņot par kādu savu bijušo kolēģi. Viena bija pieklājīgi, bet stingri atbildējusi — neko nezinu, neko neesmu lasījusi, neko neesmu dzirdējusi, tā ka lieciet mani mierā. Toties jo lielāks pārsteigums personiski Inetai bija otras kolēģes reakcija: asā un principiālā Agnese Murgēviča, kas publiski vienmēr lielījās ar avotu neatklāšanu, bijušo kolēģi bija nodevusi, tā sacīt, ar visām ķeskām. Nē, Ineta arī nekad nebija sniegusi šādas liecības. Bet... šo „bet" bija daudz vairāk, nekā Ineta bija gatava atklāt pat saviem vistuvākajiem cilvēkiem. Patiesībā tas arī bija ļoti prātīgi, jo gadu gaitā viņa bija sapratusi, ka ikvienam, pat visaizrautīgākajam un nelokāmākajam taisnības cīnītājam ir kāda vājībiņa, kas agri vai vēlu top zināma un līdz ar to arī izmantojama.

Aunalksni ar Rautmani savulaik par „kāsīšiem" publiski uzvilka tā, ka maz nelikās, bet patiesībā viņas varēja tikai priecāties, - no āķa abas līdz ar to bija nost. Baibucim gan bija arī neliela tieksme uz alkoholu, tas vinai ar Jutu bija kopīgs — un jau lielāka uz spēļu automātiem. Taču ar to vervētāji neko izdarīt nevarēja, tas nebija nekāds vērā ņemamais pamats, tā sacīt, veiksmīgai un ilgstošai sadarbībai. Inetai nekādu fizioloģiskas dabas vājību un atkarību nebija , ja neskaita, protams, patiku paēst labi un daudz, varbūt pat krietni par daudz un pēc tam mocīties sirdsapzinas pārmetumos.

Valstiskie puszagļi un zagļi, izsaimniekotāji, krāpnieki, kukuļotāji un kukuļņēmēji, jā, vēl arī visi iespējamie Kremla pakalpiņi — visi tie, kurus publika ar lielu prieku bez domāšanas uzvilktu pie kāķa, bija arī tie, uz kuriem bija nomērķēta Inetas ziņu kaislība. Visus tos gadus, kad Juta bija zirgā, Inetas ziņu kaislība bija apmierināta faktiski pilnībā. Un tur arī nekādu iekšēju konfliktu nebija — Alksne bija svēti pārliecināta, ka Juta dara svētīgu darbu. Lielā mērā — tāpēc, ka Juta, lai nu cik psiha būdama, par informāciju nekad neko neprasīja pretī. Viņas abas bija vienādi pārliecinātas, ka pret ļaunumu ir jācīnās ar visiem iespējamiem līdzekliem, jo citādi tas neglābjami uzvarēs. Ka labajam, kā jau to klasiķis sen bija norādījis, ir jābūt ar kulakiem. Savukārt par to, ka reizēm Jutas pozitīvo trakumu viņas kolēģis Durašs un viņa draugi izmantoja jau savām biznesa darīšanām, - par to Ineta bija nosolījusies sākt domāt, tikko būs konkrēti fakti. Kuru, protams, nebija.

Šī pārliecība par Jutas motīviem Inetai saglabājās arī tad, kad ļaunuma apkarotājas „galvas diagnoze" aizvien uzskatāmāk parādījās viņas rīcībā. Taču — par miroņiem labu vai neko: Juta, protams, bija dzīva, taču no amata pēc visiem lielajiem ķīviņiem bija izlidojusi, līdz ar to jau sen zaudējusi informatīvo kapacitāti un no Inetas ziņu kaislības viedokļa vienkārši mirusi. Cits klasiķis bija norādījis, ka zārks nekādā gadījumā nevar palikt tukšā, un nebija nekāds brīnums, ka šajā informācijas vakuumā parādījās jauni „draugi" no citas „iestādes". Jau sen pirms Jutas „informatīvās nāves". Sākumā — faktiski visu pirmo gadu — viņi bija ļoti neuzstājīgi, ļoti pieklājīgi, loti kulturāli. Inetai pat noriebās viņu mūžīgā garā un garlaicīgā vervelēšana par ģeopolitisko situāciju un valsts interesēm, kas šķita nospiesta no kaut kādām iestādes politinformāciju tēzēm. Tā bija jāuzklausa ik reizi, pirms tika pavēstīts kāds tiešām nozīmīgs fakts. Arī pašiem faktiem pirmajā sadarbības — Ineta sarāvās, pamanot, ka arī pati to nosaukusi par sadarbību, - gadā nebija ne vainas. Gan Alksne, gan viņas kolēģi bija pārliecināti, ka Krievija ir Latvijas ienaidnieks un ka potenciāli nav lielāku briesmu par tām, ko valstij var sagādāt Kremļa barota piektā kolonna.

 Bet valsts pretinieki nesnauž, un, kamēr situācija neuzlabosies, ar viņiern ir jācīnās ar visiem iespējamiem tiesiskajiem paņēmieniem. Un tur nebija, ko iebilst, - arī Alksne par to bija pārliecināta. Vina pašlaik nevarēja pateikt, kurš bija tas brīdis, kad iestājās iūzums. Varbūt viss sākās ar to nelaimīgo disku, ko Ineta kādam ne pārāk cienījamarn mediju kolēģim bija paprasījusi „palasīties" raidījuma vajadzībām un kuru pēc tam jaunie „draugi" palūdza tik sirsnīgi un argumentēti, ka bija latviski neērti atteikties? Bet varbūt — ar to reizi, kad viņai parādīja to vēl nelaimīgāko dienesta ziņojumu? Patiesībā bija tā, ka jaunos „draugus" aizvien vairāk sāka interesēt Inetas viedoklis te par šo, te par to. Vini būtiski saīsināja savus politinformācijas tekstu atstāstus un tā vietā izrādīja aizvien dzīvīgāku interesi par Alksnes skatījumu. Lai par kādu profesionāli Ineta sevi neuzskatītu — un viņa patiešām bija Latvijas apstākliem izcila profesionāle- viņa nebija nejūtīga pret sava darba novērtējumu. Re, kā, pateicoties mūsu kopdarbam, tas tur vairs galvu nepaceļ, bet šis vispār ir pazudis no Latvijas, - kā gan varēja nesildīt sirdi, ka darbam ir konkrēti rezultāti? Un, ja šīs informācijas sniedzējus cita starpā — valsts drošības interešu vārdā, protams - interesēja viens vai otrs sīkums no mediju dzīves, kas gan tur bija slikts?

Kad Inetai pēc ilgāka laika parādīja dienesta zinojumu, kuru bija sarakstījis viens no „draugiem" viņa, protams, sarāvās — un kā tur nesarauties? No trīs lappusītes garā dokumenta varēja noprast — informatore atskaitās savam kuratoram par virkni jautājumu... Varbūt toreiz vajadzēja reaģēt asāk un tiešāk? Jā, droši vien, bet kaut kā nesanāca. Dzīvē bija smags periods, turklāt bija sezonu pārtraukums, draugi uz laiku bija pazuduši, un, kad atgriezās, jau bija kaut kā neērti cilāt vecas lietas — jo vairāk, ka „draugi" bija sagādājuši tiešām lieliskus faktus, tā ka ziņu kaislība bija tuvu orgasmam. Tā tas viss arī palika un soli pa solim noveda līdz pašreizējai situācijai, kad ģeopolitiskā situācija vairs netika pat pieminēta, toties atseviškos gadījurnos viņai vairs nepiedāvāja un pat nelūdza, bet teica vienkārši un skaidri — iūs izdariet, lūdzu! Turklāt intonācijas bija tādas, ka neradās šaubas — vēl pēc pāris gadiem arī ne uz kādu „lūdzu" vairs varēs necerēt. Radziņi auga līdz aa buciņiem, un tur neko nevarēja darīt...

Tiešām nevarēja? Inetai joprojām bija pilnīga pārliecība, ka, pirmkārt, nekā TĀDA visās viņas sarunās nav bijis, otrkārt, tās tāpat nebija ierakstītas, treškārt, pat ja tās būtu ierakstītas, „ draugu" interesēs nekādā gadījumā nebūtu tās publiskot, bet, ceturtkārt, pat ja arī publiskotu ierakstus vai atsevišķus zinojumus, vienmēr labākajās Melnmeiera tradīcijās to varētu pasludināt par nomelnošanu, dezinformāciju un „viss nav tā, kā izskatās". Tā ka varēja gan, cita lieta — ka nu jau gandrīz ik nedēļu „draugu" piegādātā informācija par atkal jauniem un jauniem piektās kolonnas nedarbiem brīžam gan bija aiz matiem pievilkta un brīžam pat ar nelielu smaciņu, taču publikai acīmredzami patika. Pat vairāk — publika bija sajūsmā... Ineta ar grūtībām piecēlās, kārtējo reizi nosolījās beidzot izbeigt šos ledusskapja apmeklējumus pēc deviniem vakarā un enerģiski uzsita knipi — paskatīsimies, ko viņi būs sagādājuši šodien, un tad arī padomāsim.

Komentāri  

#1 Valdis B. 2017-08-07 16:21
= OK
Citēt
#2 Gandiks 2017-11-06 20:35
Dodiet turpinājumu!
Citēt

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt

Web Analytics