Arturs Priedītis

www.pietiek.com

Tautas politisko apziņu nosaka tautas nacionālais raksturs jeb, svešvārdā izsakoties, mentalitāte – atsevišķam cilvēkam vai cilvēku kopai (tautai) raksturīgs domāšanas veids,

dzīves uztvere un emocionālā ievirze. Mentalitātei ir determinējoša enerģija, cēloniski nosakot cilvēka darbību, uzvedību un komunikāciju. No mentalitātes ir atkarīgs viss, ko cilvēks domā un dara. Mentalitātes determinismam ir visaptverošs spēks. Mentalitāte nosaka atsevišķo cilvēku vai cilvēku kopas (tautas) ētosu – morāles normu, principu un ideālu kopumu, kas ir pamatā tikumiskajai pārliecībai un virza indivīdu darbību.

Tautas mentalitāte = tautas ētoss = tautas politiskā apziņā. Kāda ir tautas mentalitāte un tās determinētais tautas ētoss, tāda būs arī tautas politiskā apziņa. Ja starp latviešiem ir populārs savstarpējais naids, neuzticība, skaudība, nodevība, krāpšanās, melošana, liekulība, zemiskums, tad šī mentālā patoloģija atbalsojas arī latviešu politiskajā apziņā. Tā vien liekas, ka daudziem latviešiem nekad nebūs pieņemams latvietis-politiķis arī tad, ja viņš būtu ideāli godīgs un ideāli gudrs cilvēks. Pēcpadomju laikā latvieši ideāli godīgāko un ideāli gudrāko latviešu politiķi 6 gadus turēja cietumā tikai tāpēc, ka viņš nebūtu pieļāvis sabiedriskā īpašuma izlaupīšanu vietējiem izdzimteņiem.

Tautas politiskā apziņa nav iespējama bez stingras izpratnes par obligātu nepieciešamību uzticēties, atbalstīt un bez ierunām pakļauties politiskās dzīves vadīšanai deleģētajam politiskajam subjektam – politiskajai partijai un atsevišķiem politiķiem. Latviešu politiskajā apziņā nav konstatējama minētā izpratne. Konstatējama ir vienīgi minētā mentālā patoloģija. Tāpēc ir odiozi un normālos apstākļos neiespējami piemēri: vienā „partijā” sagājuši tipi ar diametrāli pretējiem uzskatiem (Smiltēns – Āboltiņa), partiju nodevīga pamešana („piecīši”, Bondars), partijas biedru savstarpējais naidīgums (Kaimiņš – Poikāns), valsts vadītāju apsmiešana (Vējonis) utt.

Lai panāktu cienījamu un efektīvu tautas politisko apziņu, „dresūra” ir jāsāk ar tautas mentalitāti. Vēsturiskā pieredze liecina, ka tautas mentalitāti (nacionālo raksturu) var izmainīt dažu paaudžu laikā. Galvenais esot iecementēt stabilus pamatus, jo pēc tam process labdabīgi turpinās saskaņā ar pašorganizācijas principu.

Vai latvieši paši var sev iecementēt stabilus pamatus? Vai latvieši paši var tikt galā ar savu slaveno patoloģiju, pie reizes katrs sevi uzskatot par visgudrāko, viskompetentāko, viszinošāko?

Parasti stabilus pamatus iecementē tautas garīgā elite, kurai tautā ir morālās autoritātes un morālās reputācijas maksimums. Skaidrs, ka kriminālā dzīves kārtība izslēdz jebkādu iespēju piedzimt tautas garīgai elitei ar maksimālu uzticību tautā.

Pašlaik latviešu nomācošajam vairākumam nemaz neinteresē tādi smalkumi kā tautas garīgā elite. Latviešu gandrīz viena trešā daļa (27%) no visas sirds atbalsta kriminālās oligarhijas jūgu. Par to liecina socioloģiskās aptaujas. Saprotams, tā ir visnevērtīgākā tautas daļa, negodīgi, blēdīgi, agresīvi, nekaunīgi, ķērcoši hominīdi, kuri domā tikai par savas alkatības un ambīciju apmierināšanu. 27% spēj cilvēku kopu (tautu) pārvērst nekur nederīgā etniskajā formācijā. Lai kaut ko sacūkotu, pietiek ar 15%. Toties 27% var gāzt kalnus, un nekāda pretestība nav iespējama. Tāpēc nav jābrīnās par pretestības trūkumu.

Tautas politisko apziņu tāpat kā citus apziņas veidus (reliģisko, morālo, tiesisko, estētisko) nosaka daudzi faktori, kā arī daudzas ideoloģiskās un izglītojošās tehnoloģijas. Tautas politiskā apziņa ir atkarīga no izglītības un zinātnes līmeņa. Ja aizvadītajos 27 gados LR izglītība nevarēja panākt tikai vienas ļoti svarīgas politiskās kategorijas (proti, nācijas) pareizu lietošanu, tad pats par sevi ir saprotams, cik nepilnvērtīga ir tādas izglītības formētā tautas politiskā apziņa. Ja aizvadītajos 27 gados LR zinātne nav pētījusi tautas politisko apziņu, tad pats par sevi ir saprotams, cik zinātniski nepilnvērtīga ir tādas zinātnes atbalss tautas politiskajā apziņā. Ja aizvadītajos 27 gados LR valdošā kliķe demonstratīvi ir atkratījusies no ideoloģiskajiem pienākumiem, tad pats par sevi ir saprotams, ka tautas politiskā apziņa ir atstāta novārtā, netiek modernizēta, un tā virzās stihiski ar stihiskajiem procesiem tipiskajām nepilnībām.

Iepriekšējā esejā izmantotie VVF  eksotiskie izteikumi par latviešu tautas prāta kvalitāti ir pamatoti.* Tautas politiskās apziņas prioritārs faktors noteikti ir intelekts. Starp intelektuālajiem bāreņiem un gudru tautu atšķirība katrā ziņā ir kā nakts pret dienu. Intelektuālo bāreņu politiskā apziņa nevar līdzināties gudras tautas politiskajai apziņai. VVF eksotiskā „statistika” liecina, ka tikai 50% no latviešu tautas ir normāls intelekts. Tāpēc tautai nedrīkst uzticēt vēlēt Valsts prezidentu. Intelektuālie bāreņi ievēlēs pilnīgi nepiemērotu cilvēku darbam Rīgas pilī. Ja tomēr kāds vēlas politiski uzticēties intelektuālajiem bāreņiem, tad vispirms ir jāveic tautas apziņas dezinfekcija un dezinsekcija, lai likvidētu Maskavas uzsūtītos mikroorganismus un kaitīgos kukaiņus. Tāds ir ne tikai VVF ieteikums.

Varas inteliģence, protams, nekad neatzīsies, ka ir galvenā latviešu tautas garīgā bende ar savu stulbo aicinājumu līdzināties Rietumu garam. Varas inteliģence savā aprobežotībā nav spējīga saprast elementāras lietas. Respektīvi to, ka līdzināšanās Rietumu garam faktiski ir līdzināšanās Rietumu vēderam – šauri pragmātiskajai domāšanai un dzīves jēgas izpratnei. Varas inteliģence aizvadītajos 27 gados ir devusi pamatīgu triecienu, latviešu garīgajā pasaulē iefiltrējot disharmoniju, disonansi, diskomfortu. Sociālisma gars, kura vidē dzīvojušas latviešu vairākas paaudzes, nav līdzināšanās vēderam.

Tautas politiskā apziņa ir smalka sistēma. Tai ir milzīgs saturs un komplicēta struktūra. Smalkajā sistēmā ietilpst zināšanas, idejas, teorijas, uzskati, priekšstati, ticējumi, politiskās tradīcijas. Politiskā apziņa reizē ir process kultūras politiskajā segmentā un  reizē ir procesa rezultāts kultūras politiskajā segmentā. Tautas politiskā apziņa reizē apgūst politiskās dzīves realitāti un reizē atskaitās par sasniegto izpratni politiskajā jomā.

Politiskās apziņas kvalitāte izpaužas politiskajās zināšanās, politiskajā darbībā un politiskajā uzvedībā. Tas notiek, balstoties uz zināšanām vēsturē, filosofijā, politoloģijā, socioloģijā, ekonomikā, sociālajā psiholoģijā, kulturoloģijā. Zināšanas ietekmē cilvēku politiskās jūtas, noskaņojumu, vērtējumus. Tas viss ir nepieciešams saskarsmē ar kultūras politisko segmentu, un bez tā neeksistē tautas politiskā apziņa. Savukārt valsts nevar pastāvēt bez tautas politiskās apziņas. Tautas politiskā apziņa ir valsts obligāts atribūts – substancionāla īpašība.

Tautas politiskā apziņa ir tendēta uz cilvēku interesēm. Tāpēc tautas politiskajā apziņā var izpausties relatīvas atšķirības, jo cilvēku (sociālo grupu) intereses ir atšķirīgas. Taču tautas politiskajai apziņai ir jāprot saliedēties tautas kopējo interešu aizstāvēšanai. Šīs kopējās intereses tradicionāli dēvē par nacionālajām interesēm.

Katrai tautai vienmēr ir noteiktas nacionālās intereses. Galvenokārt tās ir saistītas ar valsti, varu valstī un varas konkrēto politisko subjektu (sociāli politisko platformu un tās pārstāvēto politisko partiju). Nacionālo interešu briedums ir atkarīgs no tautas iniciācijas (iesvētīšanas) valstiskumā. Ja tauta nav pietiekamā mērā iesvētīta valstiskumā, tad tautas politiskajā apziņā neko neizsaka pat tāda etniski universāla nacionālā vērtība kā valsts neatkarība. Latviešiem par tik tikko izlasīto ir stingri jāpadomā. Latviešu iniciācijā valstiskumā ir milzīgi robi. Par to liecina ne tikai 67% referendumā 2003.gada 20.septembrī, bet arī kriminālās valsts masveida atbalstīšana. Par to drausmīgi liecina latviešu parlamentā oficiāli noformētā atļauja LR ienākt svešam karaspēkam un parlamentā oficiāli noformētā atļauja svešajam karaspēkam valstī atrasties atbilstoši klasiskajiem okupācijas kritērijiem. Unikāli nelietīgās „perestroikas” mantinieki līdzās demokrātiskajai valstiskuma orientācijai un autoritārajai valstiskuma orientācijai ir dzemdējuši kriminālā valstiskuma orientāciju, tādējādi radikāli izceļoties cilvēces vēsturē. Krimināls valstiskums cilvēces vēsturē pirmo reizi radās tikai „perestroikas” stimulētajās bijušajās PSRS republikās. Tādējādi tagad Rietumu civilizācijā ir sastopama politiskās apziņas demokrātiskā orientācija, autoritārā orientācija un kriminālā orientācija, kura pulsē LR u.c.

Zinātne izsakās par politiskās apziņas diviem atzariem: ikdienišķo politisko apziņu, kas izpaužas sabiedriskajā domā un attiecīgā laika reālajos politiskajos notikumos, un teorētisko politisko apziņu zinātniski izgaismotu uzskatu formā. Pirmajam atzaram ir masu vēriens. Otro atzaru pārstāv inteliģence un tās politiskā elite.

Tautas politiskajā apziņā ļoti svarīgs moments ir attieksme pret sociāli politisko platformu un tās pārstāvēto politisko partiju. Citiem vārdiem sakot, attieksme pret politisko partiju skaitu un to sociāli politiskajiem uzskatiem (sociāli politisko platformu).

Latviešu politiskā apziņa vienmēr ir atbalstījusi partiju lielu skaitu. Pirms kara LR bija vairāk nekā simts partijas un politiskās apvienības. Tagad to skaits nav tik liels. „Vikipēdijā” lasāma šāda informācija: „2016. gada novembrī Latvijā bija astoņas partiju apvienības un 65 partijas, 14 no tām bija uzsākts likvidācijas process.”

Ja ar latviešiem tiktu veikta saprātīga politiskās apziņas „dresūra”, tad LR nekad nebūtu tik liels partiju skaits. Lielais partiju skaits liecina par politiskās apziņas greizumu. Latviešiem neviens nav palīdzējis saprast un ņemt vērā, kāpēc Rietumu attīstītajās valstīs kultūras politisko segmentu praktiski diriģē tikai 2-3 partijas. Latviešiem neviens nav ieskaidrojis, ka partiju skaits ir organiski atkarīgs no sociāli politisko platformu skaita, bet nevis no oligarhu un kriminālo bandu skaita. Un, lūk, sociāli politiskās platformas Rietumu civilizācijā ir tikai trīs – sociālisms, liberālisms un konservatīvisms. Katra no šīm platformām dod priekšroku noteiktam valsts politiskajam režīmam. Sociālisms līdz šim ir devis priekšroku totalitāram režīmam, liberālisms – demokrātiskam, bet konservatīvisms – autoritāram. Sociāli politiskās platformas un valsts politiskā režīma konverģence atspoguļojās partiju nosaukumā. Normālās valstīs nav iespējami tādi debili nosaukumi kā „Gods kalpot Rīgai”, „No sirds Latvijai”, „Kam pieder valsts”, „Progresīvie”, „Rīcības partija”, „Mūsu izvēle”, „Par prezidentālu republiku”. Jaunākais debilisms – „Mēs esam par”.

Izteikti kropla kroplība un pilnīgi kroplas politiskās apziņas reprezentantu atbalstīta ir dažu neliešu nelietīgajām vajadzībām uzstutētā „Jaunā konservatīvā partija”. Nav saprotams, ko nozīmē epitets „jaunā”. Savukārt programmā nav pat smakas no konservatīvisma. Toties ir triviālā blēdīšanās par „demokrātiju un tiesiskumu”, „ģimeni”, „labklājības valsti”, „Latviski runājošu nāciju”, kā arī līdz pasaules galam paredzot latviešu ģeopolitisko pakļautību („ģeopolitisko piederību Rietumiem”). Neliešu barveži un viņu atbalstītāji pat nav painteresējušies, ko nozīmē vārds „ģeopolitika” – viens no aktuālākajiem jēdzieniem mūsdienu politiskajā apziņā.

Neapšaubāmi, tautas politiskās apziņas nostiprināšana un modernizācija nav viegls uzdevums un viegls realizācijas process. Ideoloģiskās un izglītojošās tehnoloģijas nākas pieskaņot tautas trim kardināli atšķirīgām daļām.

Parasti procesu organizē un vada tautas vismazskaitlīgākā daļa – elite (1-3%). Latvijā ir vajadzīga elites elite. Pie mums vārdu „elite” ir jāliek pēdiņās. Nepieciešama elite, kas varētu palīdzēt šodienas politiskajai „elitei” nākt pie prāta un iegūt nacionālajām interesēm atbilstošu politisko apziņu.

Atsevišķs darbs ir jāveic ar tautas vislielāko daļu – politiski pasīvo daļu (75-85%). Šīs daļas politisko apziņu aptumšo stereotipi un politiskie paradumi (piem., atsaukties uz ulmaņlaika kārtību), bet galvenais - stagnantu gars. Šīs daļas politisko aktivitāti var izraisīt vienīgi ekstraordināri apstākļi.

Trešās, politiski aktīvās, daļas (10-20%) politisko apziņu galvenokārt nepieciešams modernizēt un prasmīgi izmantot atbilstoši tautas un valsts interesēm. Taču tajā pašā laikā ir jāņem vērā, ka šī daļa ir spējīga izraisīt revolūciju, sacelšanos, valsts apvērsumu, dumpi, nemierus, pilsoņu karu. Šī daļa galvenokārt sastāv no varas inteliģences konformistiem, kuri var ātri vērsties pret varu, valdošo kliķi, Lielo Bandu. Tā tas var notikt, ja veikli saskaņo šīs daļas personiskās intereses ar kolektīvajām interesēm. Ja tas izdodās, tad konformisti met kažoku uz otro pusi. „Perestroikas” laikā to spilgti apliecināja tāds padomju perioda latviešu konformistu slānis kā „radošā inteliģence”.

Ar tautas politisko apziņu, tā teikt, ir jāstrādā. Tas ir jādara pat tad, ja esam lietas kursā par tautas politiskās apziņas kaprīzo iedabu. Nekad nav bijis iespējams izskaidrot, kāpēc vienas aktuālas idejas vārdā cilvēki ir gatavi ziedot visu, bet cita ne mazāk aktuāla ideja cilvēkus atstāj vienaldzīgus. Nav zināms, kādi motīvi nosaka idejas fetišizēšanu vai idejas vienaldzīgu atstumšanu. Neviens nevar pateikt, kādai ir jābūt idejai, lai to pilnā mērā atbalstītu 75-85%. Zināms ir vienīgi tas, ka ar iegribām un untumiem apdāvinātajām masām vairāk patīk simulakri nekā oriģināli. Masas atbalsta tikai to, kas patīk vairākumam. Masām nepatīk domāt. Par masu psiholoģiju ir daudz uzzināts. Taču nebūt viss, un, visticamākais, nebūt galvenais.

Tautas kultūras virzība, kurā organiski iekļaujas tautas politiskā apziņa, nav loģiski secīgs process, kā arī nav process, kas būtu līdzīgs dabas likumiem. Tautas kultūra drīzāk ir līdzīga mistiski sintezētai garīgajai darbībai, kuru nav iespējams līdz galam izskaidrot ar prāta spriedumiem vai padarīt saprotamu, perfekti formulējot cēloņus un simtprocentīgi nosakot to ietekmi. Vienmēr paliks kaut kas līdz galam nenoskaidrojams, nesaprotams, neprognozējams, nevadāms. Runāt par tautas kultūru nozīmē atsegt reliģiskās, filosofiskās, tikumiskās, zinātniskās, estētiskās augstākās vērtības, kas principā mistiski nosaka kultūras ritmu, auru, kultūras komponentu iekšējās sakarības. Minētais ir jāņem vērā, lolojot skaistus mērķus tautas politiskās apziņas menedžmentā.

*http://pietiek.com/raksti/tautas_politiska_apzina_realitate,_mimikrija,_dresura


 

Komentāri  

#1 stienis 2017-08-27 09:15
Kuģis LV ir biedējoša parādība. Rūmēs depresīvi trakie, pie stūres pirātu algotņi.Kurss nezināms, dzīvā spēka zaudējumi- neadekvāti lieli..Ship of fools..
Citēt
#2 purvaputns 2017-08-27 11:41
vergu kuģis- latateja! zem klāja slimi novārguši vergi, pie stūres uzpirktie- nelieši -marionetes. Un tā jau 27 gadus . gaidu, kad beidzot nogrims!
Citēt

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt