Arturs Priedītis

Vārdkopa „operatīvās informācijas avots” bija termins VDK.

Par operatīvās informācijas avotiem (turpmāk – „avotiem”) dēvēja gan cilvēkus, gan tehniskās iekārtas. „Avoti” bija nelegāli spēki, ar kuru palīdzību VDK saņēma nepieciešamo informāciju savai darbībai. Mūsu slavenajos „čekas maisos” ir ziņas par „avotiem”.
   Pēcpadomju gados sabiedrības masu interese par „čekas maisiem” nekad nav pierimusi. Tiek uzskatīts, ka valdošā kliķe apzināti neatver „čekas maisus”, jo tajos var būt ziņas par daudziem politiķiem, ierēdņiem, biznesmeņiem, dzejniekiem, māksliniekiem, zinātniekiem, garīdzniekiem. Tas ir pareizi. VDK tāpat kā jebkurš pasaules speciālais dienests balstījās uz inteliģenci un noskatīja visgudrākos cilvēkus.
   Attieksmē pret „čekas maisiem” sabiedrība ir sadalījusies divās daļās. Viena daļa par katru cenu grib atvērt maisus. Otra daļa neiesaka to darīt, jo tas saticīgo latviešu tautu pārvērtīs savstarpēji satrakotā mežoņu barā. Šī otrā daļa respektē latviešu mentalitāti. Proti, to, ka latviešu naids pret personām (citiem latviešiem) vienmēr ir lielāks nekā naids pret valsts institūcijām. Medijos sastopamā kņada ap „čekas maisiem” simtprocentīgi apstiprina šo precīzo novērojumu. Latvieši vēlas izrēķināties ar konkrētām personām, bet nevis ar savas skaistās krimināli oligarhiskās valsts smirdīgajām institūcijām un bezjēdzīgo valsts iekārtu vispār. Labi ir zināma (un tam šajā gadījumā ir milzīgas perspektīvas) latviešu patoloģiski naidīgā attieksme pret gudriem tautiešiem. „Čekas maisu” atvēršana pavērtu iespēju ņirgāties par gudriem tautiešiem. To gaida jaunatne ar „atvieglotā mācību satura” septiņu klašu caurstaigāšanas „izglītību”.
    Faktiski aizvadītajos gados tiekamies ar sociālajiem afektiem – samērā īslaicīgiem, bet ļoti spēcīgiem sociuma uzbudinājumiem. Tajos atspoguļojas prāta nekontrolēts naids. Ja sabiedrībā pret vienu parādību ir divas pretējas reakcijas, tad noteikti tiekamies ar sociālo afektu. „Čekas maisi” gandrīz 30 gadus regulāri uzbudina latviešu sabiedrības masas. Bet tas nav labi. Tas ir ļoti slikti.
   Sociālie afekti var pārtapt traumatiskā neirozē – regulārā nervu uzbudinājumā, sekmējot ideoloģisko fanātismu un saprāta zudumu. Liekas, tāds stāvoklis ir nobriedis 2017.gada novembrī. „Čekas maisu” atvēršanas kaislībām pieplusojās jaunas uzbudinošas ziņas.
   Pirmkārt, no tiesas arhīva esot pazudusi pārbaudes lieta par Ivara Godmaņa sadarbību ar VDK. Otrkārt, SAB esot velme rediģēt „čekas maisos” pieejamos datus par „avotiem”.
   Sociālo afektu radītais sabiedrības psihiatriskais stāvoklis neļauj objektīvi runāt par „avotu” problēmu. Divas pretējas pozīcijas „čekas maisu” sakarā mazina iespēju manevrēt. Tajā skaitā filosofiskā mierā palūkoties uz „avotu” problēmu. Tas pašlaik reāli ir vienīgais veids pasargāt tautu no „čekas maisu” patogēniskuma – spējas novest sociumu līdz mentālajai komai.
   Filosofiskā mierā nākas apcerēt tādus jautājumus kā „avoti” un valstiskums, „avotu” tipoloģija. Bet vispirms nepieciešama viena svarīga piebilde.
   Minēto jautājumu apcerē nevar būt runas par tiem „avotiem”, kuri VDK ir snieguši informāciju savtīgos nolūkos un apmelojuši kaimiņu, darba biedru, sev nepatīkamu cilvēku. Runa ir par „avotiem”- nelietīgiem denuncētājiem. Tādi „avoti” bija. VDK bijušie darbinieki memuāros atceras nelietīgos slepenos apsūdzētājus. Taču par viņiem izsakās nicinoši un savā darbībā centās no neliešiem atbrīvoties. Uz viņiem nevar attiecināt terminu „operatīvās informācijas avots”. „Čekas maisu” atvēršanas jēga varētu būt nelietīgo denuncētāju noskaidrošana. Padomju laika neliešu noskaidrošana labvēlīgi atsauktos uz tautas morālo stabilitāti. Diemžēl nav manīta šī aspekta prioritāte kaislībās ap „čekas maisiem”.
   Katrs domājošs un izglītots cilvēks neapšaubāmi saprot vairākus momentus. „Avoti” vienmēr ir bijuši visos laikmetos un visās zemēs. Katras valsts vara nav iztikusi bez operatīvās informācijas avotiem, palīdzot nodrošināt ārējo un iekšējo drošību. Arī tagad LR ir „avoti”.  Noteikti ir cilvēki, kuri mūsu speciālajiem dienestiem sniedz operatīvo informāciju.
   Bez „avotiem” neiztika arī Padomju Savienībā un tās sastāvdaļā LPSR. Tāpat neiztika nevienā sociālisma zemē. Taču naids pret „avotiem” nu jau vairākus gadu desmitus ir tikai bijušajās sociālisma zemēs. Rietumu zemēs nav naida pret saviem „avotiem”. Gluži pretēji: tur lepojās ar cilvēkiem, kuri snieguši savu ieguldījumu valsts iekšējā vai ārējā drošībā.
   Piemēram, 2017.gada novembrī nekas neliecina par sabiedrības naidīgu attieksmi pret „avotiem” ASV, Francijā, Lielbritānijā, Zviedrijā, Norvēģijā un pārējās Rietumeiropas zemēs. 2017.gada novembrī ASV vai kādā Rietumeiropas zemē neviens afekta stāvoklī nepieprasa publiskot „avotu” vārdus.
   Patiesība ir vienkārša. Bijušajās sociālisma zemēs tiekamies ar naidu ne tik daudz pret „avotiem”. Pamatā tiekamies ar naidu pret „okupantiem”, „krieviem”, sociālistisko iekārtu, padomju varas stutēm PSKP, VDK.
   Turklāt šis naids tika apzināti uzkurināts. Naida uzkurināšana pret VDK un PSKP ietilpa „perestroikas” stratēģijā. Jakovļevs par to ciniski raksta memuāros. „Perestroikas” vadoņi bija vitāli ieinteresēti sabiedrības garīgo enerģiju novirzīt no „prihvatizācijas” laupīšanas un parvēniju jaunbagātnieku slāņa izveidošanas. Gorbačovs, Jakovļevs vēlējās panākt padomju laika nolādēšanu. Šīs nolādēšanas centrā vajadzēja būt „partijai” un „čekai”. Viņi neņēma vērā tādas nolādēšanas amoralitāti. Nolādot padomju pagātni, cilvēki nolād paši savu savu pagātni, kas vienmēr ir odiozs solis un veicina sociuma deģenerāciju.
   Noņemšanās ap "čekas maisiem" principā ir amorāla nodarbošanās. Tā ir morāli divkosīga nodarbošanās. Netiek ņemts vērā galvenais. LR nav LR, bet gan ar latviešu nacionāli valstiskajiem simboliem labi momaskēts PSKP un VDK nomenklatūras nelietīgākās daļas varas turpinājums. Tās daļas turpinājums, kura "perestroikas" rezultātā bija gatava laupīt sabiedrības īpašumus, nacionālās dabas pagātības un izveidot sev pakļautu politisko varu no tautas padibenēm, visu šo ārprātīgi nelietīgo procesu farizejiski maskējot ar "brīvību", "neatkarību", "atgriešanos Eiropā" u.tml.
   Šai izdzimteņu bandai ir ļoti izdevīga noņemšanās ap "čekas maisiem". Tādējādi netiek aiztikti PSKP un VDK vadoņi - "perestroikas" laupītāji un visīstākie tautas nodevēji, bet tiek aiztikti sīki elementi PSRS valsts drošības sistēmā. Tas ir labi aprēķināts solis, lai latviešu uzmanību novērstu no galvenajiem laupītājiem un tautas bendēm. Viņi Latvijā izveidoja krimināli oligarhisku diktatūru ar noziegumu brīvību. Tā rezultātā latviesu tauta iet bojā acīmredzami katru dienu. Latviju jau ir pametis 10 reizes lielāks iedzīvotāju skaits nekā kādreiz deportēto iedzīvotāju skaits.
   „Čekas maisu” atvēršanai būtu jēgas tad, ja LPSR vietā būtu izveidojusies cilvēciski cienīga Latvijas Republika. Tāpat jēgas būtu tad, ja sociālistiskās iekārtas vietā būtu radīta cilvēkiem ideāli piemērota politiskā iekārta. Starp sociālismu un kapitālismu neeksistē  antropoloģiski vērtīga atšķirība. Metafiziski lūkojoties, starp sociālismu un kapitālismu nav nekādas antropoloģiski vērtīgas atšķirības. Cilvēka eksistences līdzekļu ieguvē ekspluatācija ir gan sociālismā, gan kapitālismā. Atšķirība ir vienīgi ekspluatācijas ideoloģiski simboliskajā apdarē un sofistiskajā argumentācijā.
   Un tagad, lūdzu, padomāsim! Vai šodien ir tādi latvieši, kuri patriotiski negrib palīdzēt savai valstij un atsakās drošības iestādēm nelegāli sniegt operatīvu informāciju? Noteikti nav tādu latviešu. Katrs latvietis ir lepns pakalpot savai dārgajai valstij. Iespējams, starp ārzemēs dzīvojošajiem latviešiem nav „brīvprātīgo palīgu”. Tādi ir Izraēlas specdienestiem citās zemēs (teorētiski arī Latvijā), izmantojot tur dzīvojošos ebrejus. „Brīvprātīgie palīgi” palīdz Izraēlai cīnīties pret valsts ienaidniekiem.
   Latviešiem, iespējams, pašlaik ir tikai „avoti”. Viņi kalpo savai valstij, un šī kalpošana tipoloģiski ne ar ko neatšķiras no cara laika „avotu”, pirmskara LR „avotu”, pasaules jebkuras valsts „avotu”, padomju perioda „avotu” kalpošanas savai valstij. Visi „avoti” pieder vienam tipam. Starp „avotiem” nav nekādu tipoloģisko atšķirību. Tas ir tāpat, ka „politiķis” vienmēr un visur „politiķis”, „garīdznieks” vienmēr un visur ir „garīdznieks”, „žurnālists” vienmēr un visur ir „žurnālists”, „zinātnieks” vienmēr un visur ir „zinātnieks”. „Čekas maisu” „avoti” pieder vienam noteiktam transnacionālam institūtam. Tā pārstāvji ir tipoloģiski identiski spēki.
   Kā jau minēju, šajā institūtā nav vietas „avotiem”- nelietīgiem apmelotājiem. Ja K.Kangeris, J.Taurēns, K.Jarinovska & CO ir spējīgi un apņemas noskaidrot visus padomju perioda „avotus”-nelietīgos apmelotājus, tad priekš viņiem ir nekavējoties jāatver „čekas maisi”. Viņu darbs noteikti pozitīvi cementēs latviešu tautas morālo stāju. Katrā ziņā atturēs vienu otru „Pietiek lasītāju” anonīmi publicēt tekstus par savas firmas saimnieku, sava departamenta direktoru, savas pilsētas mēru, savu biznesa partneri, kaimiņu, skolas biedru utt.

Redakcija. Lai būtu pilnīga nelabuma un intoksikācijas sajūta, izpētiet PAR un PRET balsojumu Saeimā maisu atvēršanas jautajumā)).. Jau tas vien atbild uz mūžīgo latviešu jautājumu- " Kas maisā, kas maisā..."

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt