Redakcijas piezīme.

Stipra ģimene ir tā veselīgā šūniņa, kas iestāsies par savu valsti, savu dzīves kārtību un savām vērtībām.

Tāpēc pasaules naudas saimnieki, kuri tiecās pēc neierobežotas varas, to uzskata par ienaidnieku N1. Jo stipra ģimene pretosies sabiedrības atomizācijai un lumpenizācijai, kas jau ir sākusies..Kas ir vajadzigs globālistiem? Atomizēta, viegli pārvaldāma sabiedrība, kuras locekļi savā starpā nekomunicē..Jo vieni ir geji, bet citi transgenderi, vietējie apkaro āfrikāņu migrantus, musulmaņi pret kristiešiem un, ar feministu svētību, arī vīri pret sievām..Šajā visu karā pret visiem  nav nejaušību- Femine, Black lives matters, #Metoo- viss ir viena koka augļi..Pēdējā nelietība- #Metoo radīta, lai neirotizētu abu dzimumu attiecības un kriminalizētu flirtu.. Ir skaidri jāsaprot, ka tas ir karš un izdzīvosim tikai tad, ja skaidri sapratīsim sātanisko ieceri visā tās dziļumā..Globālistu finansu struktūras šobrīd cīnās pār kontroli pār nacionālām valstīm, laika nav daudz..Tāpēc aicinām Latvijas mēdiju cilvēkus, TV žurnālistus un NVO biedrus atbildīgi  izvēlēties savu ierakumu pusi. Kļūdas mainīgos laikos var maksāt dārgi un tradicionāli netiek piedotas. Latvijas vēsture ir to pierādījusi.

Eiropas “vērtības”. Drīz arī Latvijā
Ervīns Jēkabsons
Attīstoties demokrātijai, ne vien likumdevējiem un valstu valdībām, bet arī vienkāršajiem pilsoņiem kļuvis iespējams izvirzīt apspriešanai dažādas likumdošanas iniciatīvas. 2013. gada nogalē beidzās termiņš, kurā pirmo astoņu Eiropas pilsoņu iniciatīvu (EPI) organizatoriem bija jāiegūst līdzpilsoņu atbalsts. Nepieciešamo minimālo vienu miljonu parakstu vismaz septiņās Eiropas Savienības dalībvalstīs savāca trīs grupas – „Right2Water”, kas uzskata, ka ūdens ir sabiedrisks labums, nevis prece; „One of Us”, kas vēlas, lai ES izbeigtu finansēt darbības, kurās pieļauta cilvēka embriju iznīcināšana, un „Stop Vivisection”, kas vēlas pārtraukt eksperimentus ar dzīviem dzīvniekiem. Arī Latvijas iedzīvotāji aktīvi piedalījās parakstu vākšanā par iniciatīvu „Viens no mums” („One of Us”), kopumā savācot 9132 derīgus parakstus.

Institūcijām dots pusgads, lai validētu (pārbaudītu un apstiprinātu) parakstus, izvērtētu iniciatīvu tiesiskos, morālos un citus aspektus, un izlemtu, kā rīkoties tālāk. Speciāli izveidota komisija tiksies ar iniciatīvu organizatoriem, dodot iespēju sīkāk izskaidrot iniciatīvās izvirzītos jautājumus, uzklausīšana notiks arī Eiropas Parlamentā. Tad komisija pieņems gala lēmumu, kurā izklāstīs savus secinājumus par katru no iniciatīvām un to, kas notiks tālāk. Kāda izrādīsies šī jaunā demokrātiskā procesa patiesā vērtība un vai pilsoņu iniciatīvas tiks ņemtas vērā arī Eiropas likumdošanā – to redzēsim nākotnē.

Pēdējos gados arī Latvijā vērojama līdzīga pilsoņu aktivitāte. Daudz ierosinājumu par izmaiņām likumos var izlasīt un par tiem nobalsot sabiedrības iniciatīvu platformas „Mana balss” interneta vietnē. Daži no šiem priekšlikumiem šķiet atsevišķu cilvēku vai cilvēku grupas šauru interešu diktēti, taču ir arī visai sabiedrībai patiešām svarīgas un nepieciešamas iniciatīvas, par kurām varētu tikt sarīkota tautas nobalsošana. Diemžēl mūsu likumdevēji, nosakot neadekvāti augstu referenduma sarīkošanai nepieciešamo parakstu kvotu no 2015. gada, ir parūpējušies, lai šādas pilsoņu iniciatīvas realizēt tikpat kā nebūtu iespējams. Un tomēr – kamēr vēl jaunā likuma norma nav stājusies spēkā, mums ir iespēja iestāties par savu bērnu un līdz ar to visas sabiedrības nākotni.

2013. gada rudenī biedrība „Sargāsim mūsu bērnus!” nāca klajā ar iniciatīvu sarīkot tautas nobalsošanu par Bērnu tiesību aizsardzības likuma atsevišķu normu grozīšanu. 8. oktobrī ierosinājums tika iesniegts Centrālajai vēlēšanu komisijai. Pret šādu grozījumu veikšanu iebilda teju visas ieinteresētās valsts institūcijas – gan Tieslietu ministrija Jāņa Bordāna personā, gan Labklājības ministrija Ilzes Viņķeles personā, gan Tiesībsarga birojs Jura Jansona personā. Pamatojums – grozījumi esot pretrunā Eiropas vērtībām. Tomēr CVK, neskatoties uz politisko presingu, 27. novembrī nobalsoja par likumprojekta „Grozījumi Bērnu tiesību aizsardzības likumā” reģistrēšanu un parakstu vākšanas sākšanu. Kopš 2013. gada 9. decembra parakstu vākšana ir sākusies.

Par ko tad īsti ir runa? Kas tās par Eiropas vērtībām, kuras it kā pārkāpj šie grozījumi? Lūk, ko piedāvā biedrība „Sargāsim mūsu bērnus!”:

• Bērnu tiesību aizsardzības likuma 47. pantu papildināt ar šādu normu:
„Bērnu izglītības un aprūpes iestādēs dzimumaudzināšanai jābūt balstītai uz LR Satversmes 110. pantu. Bērnu izglītības un aprūpes iestādēs viendzimuma personu seksuālo un laulības attiecību popularizēšana un reklāma ir aizliegta.”

Paskaidrojums: LR Satversmes 110. pants definē laulību kā „savienību starp vīrieti un sievieti”.

• Bērnu tiesību aizsardzības likuma 50.1 panta 2. daļu papildināt ar sekojošo:
„Bērnu aizliegts iesaistīt skaistuma konkursos vai citos tamlīdzīgos pasākumos, kuru galvenais mērķis ir vienīgi viņa ārējā izskata vērtēšana. Bērnu kā dalībnieku vai skatītāju aizliegts iesaistīt pasākumos, kuru mērķis ir viendzimuma personu seksuālo un laulības attiecību popularizēšana un reklāma.”

Lūk, kā! Izrādās, Eiropas vērtības, kuras tiks sagrautas, ja likuma grozījumus pieņems, ir… homoseksuālisma netraucēta propagandēšana izglītības iestādēs un bērnu iesaistīšana seksuāla rakstura pasākumos! Pārsteigums? Tomēr izbrīnam nav pamata. Daudzās Eiropas un pasaules valstīs bērnu seksuālā „apgaismošana” jau ir ikdiena. Tagad to cenšas uzspiest arī mums. Ministriju kabinetos slepeni tiek gatavota vesela likumdošanas pakete, kas tuvākajos gados arī Latvijā paredz legalizēt visu to ārprātu, kāds jau šodien vērojams Rietumeiropā un ASV. Kāpēc slepeni? Tāpēc, ka Latvijas sabiedrības lielākā daļa joprojām ir tradicionālo ģimenes vērtību atbalstītāji jeb, kā to nosaukusi kāda mūsu ministre – „tumsoņas”.

Lasīšana, rakstīšana, seksuālā apmācība – jau no 1. klases!

Lai saprastu, kā pasaule nonākusi šādu ačgārnu „vērtību” varā, atskatīsimies nedaudz pagātnē. Līdz 20. gadsimta vidum bērnu dzimumaudzināšana balstījās pārsvarā uz kristīgo vērtību pamata. Par galveno uzskatīja iemācīt bērnam tikumiskās pamatnostādnes, morāles normas, tradicionālās ģimenes vērtības, dzimumdzīves šķīstību. Savukārt padomju gados dzimumaudzināšana tika balstīta uz vecāku, pedagogu, medicīnas darbinieku vienotu pieeju un diferencēta atkarībā no bērna dzimuma, vecuma un sagatavotības pakāpes. Dzimumaudzināšanas metodika tika ieviesta skolu vecākajās klasēs un bija kā turpinājums ģimenē ielikto tikumisko pamatu nostiprināšanai. Stundās neapskatīja tikai fizioloģiskās nianses vien, bet runāja arī par mīlestību un cieņu pret pretējo dzimumu, tikumisko un morāles normu ievērošanu.

Taču Rietumu sabiedrībā jau kopš 20. gadsimta 60. gadiem notika strauja atkāpšanās no tikumiskās audzināšanas par labu fizioloģiski orientētai dzimumaudzināšanai. Jauno mācību standartu pamatā tika likti Alfrēda Kinsija (1894. – 1956.) pētījumi, kuros viņš eksperimentāli noteica, ka jebkura vecuma bērns ir spējīgs reaģēt uz seksuāliem kairinājumiem un sasniegt orgasmu. Ievērojiet – „eksperimentāli noteica” un „jebkura vecuma bērns”. Citiem vārdiem sakot – Alfrēds Kinsijs bija pedofils. Viņš uzskatīja, ka sabiedrība pedofilus nepareizi saprot un ir netaisnīgi viņus sodīt, jo katram bērnam piemītot erotisks potenciāls, ko varot attīstīt, ja vien dod bērnam seksuālo brīvību un iespēju sevi iepazīt. Un, jo agrāk to dara, jo labāk.

Kaut arī Kinsija secinājumi tika asi kritizēti un pedofilija Eiropā joprojām ir krimināli sodāms noziegums, tomēr paradoksāli, ka tieši šīs atziņas kļuvušas par Eiropas un ASV skolu seksuālās izglītības standarta pamatu. Kinsija ideju sekotāji, izmantojot starptautiskās organizācijas, ievieš bērnu un jauniešu agrīnās seksualizācijas programmas visā pasaulē. Tā Amerikas Seksuālās informācijas un izglītības padome (SIECUS) izveidojusi īpašas programmas ANO bērnu fondam UNICEF. Šī organizācija kopā ar Vispasaules veselības organizāciju (WHO) un ANO iedzīvotāju fondu (UNFPA) aktīvi virza dažādas programmas bērnu seksuālai izglītošanai, veicina tā saukto bērnu aizsardzību no vecāku „vardarbības”, atbalsta speciālu sociālo dienestu tīkla radīšanu, kas terorizē ģimenes un atņem tām bērnus, aizbildinoties ar sekundāriem vai pat izdomātiem iemesliem (Juvenālā justīcija).
 
Jaunākās ANO direktīvas mudina uz bērnu, kas jaunāki par pieciem gadiem,
ekstensīvu (paplašinātu) seksuālu apmācību.

Brīdī, kad Latvija pievienojās Eiropas Savienībai, arī mēs nokļuvām šīs seksuālās „brīvības” lamatās, un ne vien pieaugušie, bet arī bērni, kuru personība vēl tikai veidojas, kā dēļ ar tiem viegli manipulēt. 2007. gadā pieņemtā Eiropas Padomes konvencija ar jauko, bet maldinošo nosaukumu „Par bērnu aizsardzību pret seksuālu izmantošanu un seksuālu vardarbību”, cita starpā paredz nostiprināt arī bērnu tiesības uz seksuālo orientāciju, obligātu seksuālās „apgaismības” ieviešanu sākumskolās un vidusskolās, bērnu līdzdalību seksuālās „apgaismības” programmu izstrādē. Konvencija paredz arī dažādu fondu finansētu organizāciju izveidi, kas risinātu bērnu seksuālās problēmas un nepieciešamības gadījumā kopā ar sociālajiem dienestiem aizsargātu tos no „tumsonīgajiem” vecākiem.

Šādas nostādnes jau nesušas postošās sekas visā Eiropā. Lielbritānijā vecāko klašu skolēni stundās apspriež speciāli tiem sagatavotus pornogrāfiska satura sižetus un mācās atšķirt apgraizītu dzimumlocekli no neapgraizīta. Nereti pēc šādām „apgaismības” stundām zēni paziņo, ka ir geji, bet meitenes sāk uzskatīt sevi par lesbietēm. Skolēnu vidū saasinājusies agrīnas grūtniecības  un abortu problēma. Savukārt Vācijā jau sākumskolā bērniem stāsta par masturbāciju, orgasmu un patīkamām sajūtām homoseksuālu attiecību laikā. Dažus bērnus gan vēl šokē mācību materiālu naturālistiskās bildes, tomēr vācu bērni jau šobrīd var brīvi izvēlēties gan savu seksuālo orientāciju, gan to, kas viņi vēlas būt – vīrieši vai sievietes, neatkarīgi no viņu patiesā dzimuma.

Vācijā seksuālās „apgaismības” procesa ietvaros obligāta ir arī dzemdību procesa izskaidrošana ar naturālu bilžu palīdzību, kuras jaunāko klašu meitenēm nereti rada šoku. Jājautā, vai šādas „apgaismošanas” dēļ bērniem nevar izveidoties nepatika pret normālām seksuālām attiecībām ar pretējo dzimumu un nevēlēšanās radīt bērnus? Tomēr pēc Vācijas likumiem vecākiem nav tiesību atteikties no bērnu seksuālās apmācības skolā. Ja bērns neapmeklē šīs stundas, sākumā vecākus soda administratīvi, bet nepakļaušanās gadījumā var arī apcietināt. Savukārt vietējais sociālais dienests ir tiesīgs izņemt bērnu no ģimenes, sodot vecākus par „pārāk tradicionāliem uzskatiem bērnu audzināšanā”.

Citviet seksuālā „apgaismība” sākas jau bērnudārzā. Piemēram, labklājīgās Šveices bērnudārzos starp rotaļlietām atrodas arī spēļu dzimumorgāni, ar kuriem bērni var veikt sev erotisku stimulāciju. Līdzīga situācija ir arī Austrijā. Skandināvijas zemēs dažos bērnudārzos ir lelles bez dzimumpazīmēm, bet jaunāko klašu skolēnus māca kā pareizi apieties ar prezervatīviem. Tāpat bērniem tiek skaidrots, kas ir incests, jo Skandināvijā seksuālas attiecības tuvu radinieku starpā ir sociāla tradīcija. Savukārt Beļģijas skolās pat ir īpaši norādītas vietas, kurās… nedrīkst (!) nodarboties ar seksu. Tātad citur drīkst?! Un, patiesi – daudzviet Eiropā bērniem ir atļauts savā starpā brīvi nodarboties ar seksuāla rakstura darbībām. Arī pieaugušie var bērnu izmantot morāli apšaubāmās nodarbēs, piemēram, erotiskās ainās kinofilmās un teātru izrādēs, ja vien viņš pats tam piekrīt.
 

Daudzās valstīs bērniem ir atļauts glabāt pornogrāfiska satura materiālus sākot no tā sauktā piekrišanas vecuma, kas dažādās valstīs ir atšķirīgs. Tas ir vecums, pēc kura pieaugušo seksuāls kontakts ar nepilngadīgo vairs netiek uzskatīts par krimināli sodāmu, ja pats pusaudzis tam labprātīgi piekritis. Legālas seksuālas piekrišanas vecums Spānijā ir 13 gadi, Vācijā, Austrijā, Bulgārijā, Itālijā, Portugālē, Serbijā, Maķedonijā, Horvātijā, Melnkalnē, Bosnijā un Hercogovinā, Albānijā, Ungārijā un Igaunijā – 14 gadi, citās Eiropas valstīs 15 – 16 gadi. Agrīnas bērnu seksualizācijas programmu dēļ „piekrišanas” vecuma cenzu nepārtraukti cenšas samazināt, jo pēc homoseksuāļu lobija domām bērniem ir tiesības izbaudīt seksuālo brīvību, par kuru tiem stāsta bērnudārzā un skolā. Bet vairākas Eiropas nevalstiskās organizācijas un politiķi uzskata, ka piekrišanas vecuma ierobežojumi būtu jāatceļ vispār. Daži politiķi pauž atklātu atbalstu incesta, pedofilijas un narkotiku legalizēšanai. Bet Amerikas psihiatru asociācija jau gatavojas izslēgt pedofiliju no seksuālo perversiju saraksta un aicina būt tolerantiem pret pedofiliem kā seksuāli normālu orientāciju.

Likumdošanā tiek nostiprināta arī tāda prātam grūti aptverama koncepcija kā genderisms. Saskaņā ar to bērns pats izvēlas savu dzimumu jeb, kā tagad pieņemts teikt – genderu. Līdz nesenam laikam cilvēka dzimuma apzīmēšanai lietoja sinonīmus „gender” un „sex”. Kinsija pedofiliskie eksperimenti ļāva viņa murgaino ideju atbalstītājiem sadalīt dzimumu bioloģiskajā dzimumā (gender) un „iegūtajā” dzimumā (sex). Tagad vairs nav svarīgi, vai bērns piedzimst kā zēns vai kā meitene – viņam pašam ir tiesības izlemt, kas viņš ir. Sabiedrības apziņā cenšas nostiprināt domu par „sociālo dzimumu”, kuru iespējams mainīt. Tas ļautu par šādu „sociālu dzimumu” pasludināt, piemēram, homoseksuālismu, biseksuālismu, citas perversijas, un padarīt tās par normu.

Varētu jautāt, kā gan normāli domājošam bērnam galvā var ienākt doma, ka viņš ir pretējā dzimuma persona? Arī par to parūpēsies seksuālā „apgaismošana”. Atcerēsimies kaut vai bēdīgi slavenos labklājības ministres Ilzes Viņķeles lobētos pirmsskolas audzināšanas iestāžu mācību līdzekļus „Diena, kad Kārlis bija Karlīna” un „Diena, kad Rūta bija Rihards”. Bet Francijā, Korsikas reģionā jau izmēģināta programma „ABCDE vienlīdzība”, kuras mērķis ir cīnīties ar „stereotipiem par meiteņu un zēnu dzimumidentitāti”. Programma tika ieviesta bērnudārzu vecākajās grupiņās  un sākumskolās. Šis eksperiments tiks izmantots kā paraugs programmas ieviešanai visā Francijā no 2014. gada. Francijas izglītības ministrs to komentējis tā: „Valsts mērķis ir izraut audzēkni no visām noteiktībām”, bet Francijas tieslietu ministrs uzskata: „Mūsu vērtības – izraut bērnus no sociāliem un reliģioziem determinismiem un padarītu viņus par brīviem pilsoņiem”.

Ar bērna piekrišanu viņa seksuāla izmantošana pēc noteiktā vecuma sasniegšanas daudzviet Eiropā ir teju neierobežota un vecākiem nav nekādu iespēju to ietekmēt. Jau minētajā Eiropas Padomes konvencijā vecāku tiesības seksuālo aizliegumu kontekstā vispār nav pieminētas. Drīzāk pretēji – bērnus māca apšaubīt savas ģimenes tradicionālās vērtības, ignorēt vecākus un pat nepakļauties tiem. Tikumiskā audzināšana tiek aizstāta ar klaju fizioloģiju. Tas veicina agrīnas seksuālās attiecības un nereti arī dzimumidentitātes maiņu, kas galu galā novedīs pie vēl lielāka laulību un ģimenes institūcijas nolieguma, netiklu attiecību pieauguma un pagaidu partnerattiecību uzplaukuma. Jaunajā Eiropas seksuālās audzināšanas koncepcijā ģimene ir nobīdīta malā, piešķirot tai izmirstoša relikta lomu.

Kāds varbūt teiks, ka rakstā pārāk sabiezinātas krāsas un Latvijā nekas tāds nav iespējams. Taču šie ir tikai daži piemēri no plašā informācijas klāsta par šo tēmu, kāds pieejams globālajā tīmeklī. Internets ir pārpilns ar rakstiem, diskusijām un satriekto vecāku palīgā saucieniem. Tādi mums pagaidām eksotiski jēdzieni kā „genderisms”, „pēcdzemdību aborts” (jau piedzimušu fiziski vai mentāli nepilnvērtīgu bērnu eitanāzija līdz divu gadu vecumam), „seksuālā apgaismība”, „Juvenālā justīcija” rietumeiropiešiem un amerikāņiem ir līdz mielēm pazīstami. Taču šķiet, ka vietumis cilvēki vairs nav gatavi samierināties ar šādu ārprātu.

Tā 2013. gada nogalē Bādenes – Virtembergas federālās zemes iedzīvotāji Vācijā savāca vairāk nekā 65 000 parakstus zem pieprasījuma reģionālajam parlamentam atteikties no ieceres, kas paredzēja uzlikt skolotājiem par pienākumu stāstīt bērniem par dažādiem ģimenes modeļiem, mudinot tos akceptēt „seksuālo dažādību”. Arī Horvātijā, apejot vecākus un pedagogus, tika mēģināts ieviest bērnu seksualizācijas programmu. Tomēr 2013. gada maijā Horvātijas Konstitucionālā tiesa aizliedza seksuālo „apgaismošanu” skolās. Milzīgs spiediens bērnu seksualizācijas un homoseksuāļu „tiesību” jomā tiek izdarīts uz Krieviju, taču tur šādu normu ieviešana sastop sīvu sabiedrības pretestību. Likumi, kas aizliedz bērnu agrīnu „seksualizāciju” un homoseksuālisma propagandu skolās pieņemti vai tiek izskatīti arī Ukrainā, Moldovā, Ungārijā un citur.
 
Eiropas sabiedrības apņēmība vairs nepadoties savu bērnu morālai degradācijai pamatīgi nokaitinājusi homoseksuāļu lobiju. 2013. gada vasarā notikušajā Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas sesijā tika skatīts Rezolūcijas projekts Nr. 1728, kurā pausts satraukums par jauninājumiem valstu likumdošanā, kas aizliedz homoseksuālisma propagandu. Rezolūcija aicina nekavējoties pieņemt likumus, kas pasargātu lesbietes, gejus, biseksuālus un transseksuāļus (LGBT) no diskriminācijas (kas īsti slēpjas zem jēdziena ‘diskriminācija’? – Red.). Tāpat tiek aicināts izstrādāt un pieņemt nacionālus darbības plānus LGBT aizstāvēšanai, strikti reglamentēt valsts dienestu darbības attiecībā pret LGBT, radīt apstākļus LGBT kopienām, lai tās varētu līdzdarboties politikā un likumu izstrādāšanā, ieviest kriminālatbildību par noziegumiem pret LGBT (par kādiem noziegumiem īsti tiek runāts? – Red.). Parlamentārā asambleja aicina arī organizēt sabiedriskas kampaņas par LGBT tiesībām, realizēt skolēniem, skolotājiem un skolu personālam domātus apmācības projektus par LGBT, apmācīt policijas darbiniekus, tiesu iestādes un administrāciju cīņai ar homofobiju.

Sīvas debates Eiroparlamentā izraisīja LGTB lobistes, Portugāles deputātes Edītes Estrellas sagatavotā rezolūcija „Seksuālā un reproduktīvā veselība un tiesības”, kurā cita starpā bija arī paredzēts bērniem līdz četru gadu vecumam izskaidrot, kas ir masturbācija un kāda bauda ir darboties ap saviem dzimumorgāniem. Pretēji citām līdzīgām rezolūcijām, šī izrādījās pārāk radikāla un netika apstiprināta. Saistībā ar šo rezolūciju tika savākti vairāk nekā 100 000 Eiropas Savienības iedzīvotāju protesta paziņojumi. Arī sociālajos tīklos rezolūcijas pretinieku lapas saņēma milzu atbalstu, īsā laikā savācot lielu sekotāju skaitu. Protesta akcija notika arī pie Eiroparlamenta ēkas Strasbūrā. Tomēr LGTB lobijs padoties nedomā. Viņi uzbrūk ar jaunu – atklātas lesbietes, Austrijas eiroparlamentārietes, LGBT kopienas dalībnieku tiesību Intergrupas līdzprezidentes Ulrikas Lunacekas ziņojumu. Šī dokumenta mērķis ir cīnīties ar „homofobiju un diskrimināciju” attiecībā pret seksuālo orientāciju un dzimumidentitāti (gender identity).

Cīņa par mūsu bērnu sirdīm un prātiem notiek ik dienu un plašā frontē. Popkultūra un televīzija bagātīgi sniedz seksuāla rakstura paraugus atdarināšanai. Par modes vārdu kļuvis jēdziens „seksīgs”. Pat reklāmas vairs reti var ieraudzīt informāciju par preces funkcionālajām īpašībām, bet gan „seksīgu” sieviešu un vīriešu tēlus. Bērnu TV kanāli un žurnāli par sevi nepārliecinātiem bērniem kā vienīgo izeju piedāvā savas seksualitātes ekspluatēšanu. Meitenes pieradina pie domas, ka viņu dzīves jēga ir patikt vīriešiem. Bērnu skaistumkonkursi kļuvusi par ikdienišķu parādību. Eiropas „vērtību” standarti, pieņemtās konvencijas un līgumi vecāku vietā nosaka, kas bērnam nepieciešams un kas nav. Dzimumaudzināšana pārvērtusies par vienu vienīgu fizioloģiski seksuālu „apgaismošanu”.

Latvijā robežšķirtne šādas likumdošanas ieviešanai varētu būt 2015. gads, kad Rīgā paredzēts homoseksuāļu „Eiropraids”. Diez vai kāda no Saeimā esošajām partijām būs tik izlēmīga, ka nostāsies pret šo pasākumu, jo baidīsies tikt apvainota „homofobijā”. Vienīgā cerība ir uz plašu sabiedrības aktivitāti, uz tradicionālo vērtību un veselīgas ģimenes atbalstītājiem, kādu Latvijā pagaidām vēl ir vairākums. Aicinot veikt grozījumus Bērnu tiesību aizsardzības likumā, biedrība „Sargāsim mūsu bērnus!” nenostājas pret homoseksuāļiem kā cilvēkiem, bet viendzimuma seksuālo attiecību propagandēšanu. Biedrība uzskata, ka ikvienam cilvēkam ir tiesības uz personīgo dzīvi, taču ir kategoriski pret to, lai cilvēku grupa ar īpašu seksuālu gaumi metodiski un agresīvi uzspiestu savu izvēli visai sabiedrībai, tostarp bērniem.
 
Pagaidām par izmaiņām Bērnu aizsardzības likumā parakstās galvenokārt Latvijas krievvalodīgie iedzīvotāji. Diemžēl latviešu pilsoniskā sirdsapziņa joprojām snauž. Iespējams, latviešus attur biedrības „Sargāsim mūsu bērnus!” vadītāju un sabiedriskās iniciatīvas organizētāju personības – neviennozīmīgi vērtētie Edvīns Puķe, Kaspars Dimiters un bēdīgi slavenais Vladimirs Lindermans. Tomēr šajā gadījumā tam nav nozīmes. Ne jau zem Puķes, Dimitera un Lindermana politiskajiem vai reliģiskajiem uzskatiem mūs aicina likt savu parakstu, bet par vecāku tiesībām audzināt savus bērnus atbilstoši gadsimtos izveidotajām tautas morālajām un tikumiskajām vērtībām. Šeit nav nozīmes – krievs vai latvietis, mēs visi esam šīs valsts pilsoņi, mums visiem rūp mūsu bērnu un sabiedrības nākotne.

Ceru, ka arī latviešiem nav vienalga, kādā valstī dzims, augs, skolosies, dzīvos viņu bērni, mazbērni, krustbērni. Tāpēc „Laikmeta zīmes” pievienojas biedrības „Sargāsim mūsu bērnus!” iniciatīvai un aicina visus, kam nav vienaldzīga mūsu bērnu nākotne, atbalstīt šo iniciatīvu, parakstoties par tautas nobalsošanas sarīkošanu jautājumā par grozījumiem Bērnu aizsardzības likumā (par to, kur un kā parakstīties, lasiet ŠEIT: http://www.laikmetazimes.lv/login/balsis-par-bernu-tiesibu-aizsardzibu/ ; Notāru saraksts te: http://www.notary.lv/lv/notary/profiles/ ). Kopā mums jāsavāc 30 000 paraksti, lai CVK varētu izsludināt parakstu vākšanas otro kārtu. Parakstīties iespējams pie jebkura zvērināta notāra. Ejiet paši un aiciniet to darīt savus radus, draugus un paziņas. Kopā mēs to varam paveikt! Izpildīsim savu pilsoņa pienākumu pret sabiedrību un valsti. Fokusā – mūsu bērnu nākotne!

Komentāri  

#1 Secinājums 2018-01-15 08:55
Mēs esam ievēlējuši neadekvātu valdību, ja tautai jāvāc paraksti un valdība jāmāca, ka šīs Eiropas pataloģiskās "vērtības"latviešu tautai nav pieņemamas, ka tās ieviestas, graus Latvijas valsts pastāvēšanu. Un ja šo lopisko absurdu pieņem, Latvijai būs jāatsakās no savas identitātes, tautas kultūras mantojuma - tautas dziesmām, kas māca tikumisku dzīvi!
Citēt
#2 purvaputns 2018-01-15 23:30
es personīgi jau sen iršu uz šo ''valdību '' un viņas ''likumiem'' un nolēmumiem. un viņu-manu ienaidnieku ideoloģiju.Vieni murgi vairāk vai mazāk- tāpat es viņos nekausīšos! šī koloniālā pārvalde ir mans ienaidnieks! un būs līdz kamēr es dzīvošu vai nolādētā kolonija iznīks! whichever comes first....
Citēt

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt