Redakcijas piezīme.

Cienījamā autora pētījums Jums liks ne tikai kritiski izvērtēt pagātni, bet arī atbild uz daudziem šodienas jautājumiem, piemēram, kā maza

tauta spēja izspiest arābus no to zemes, kļūt par pasaules finanšu komandieriem, izraisīt un koordinēt karus, nemaz nerunājot par tādiem sīkumiem, kā Vecrīgas namu denacionalizācija, kur psihiskā labvēlība bija vērojama pat nesen, laikā, kad jebkādas citas labvēlības krājumi likumdevējiem un administratoriem bija sen beigušies..

Arturs Priedītis

  Katra tauta var lepoties ar savu ieguldījumu cilvēces pastāvēšanā. Iemesls mēdz būt dažāds. Viss ir atkarīgs no tautas sasniegumiem. Katrā ziņā ikviena tauta var droši lepoties ar savu eksistenciālo klātbūtni cilvēces kopējā etnomozaīkā, to papildinot ar oriģinālu etnotoni. Katra tauta ir vienreizējs veidojums. Tā ir unikāla antropoloģiskā vērtība. Cilvēce ir unikālu antropoloģisko vērtību summa – milzīga daudzveidība.
   Cilvēki pret daudzveidību parasti izturas pozitīvi. Cilvēki ciena jebkura tipa daudzveidību. Cilvēki ciena arī cilvēces etnisko daudzveidību. Vienīgi mazāk ciena etnisko daudzveidību noteiktā teritorijā – nacionālā valstī. Taču arī šīs cieņas/necieņas pakāpe mēdz būt dažāda. Sastopamas tautas, kuras apmierina nacionālās valsts etniskā daudzveidība. Daudzas zemes lepojās ar savu polietniskumu. Polietniskums tiek uzskatīts par jaunu ideju un tātad dzīves labklājības ģeneratoru.
   Ne visas tautas ir vienādi ambiciozas. Ne visas tautas godkārīgi interesējās par savu lomu cilvēces vēsturē. Zinātniskās grāmatas liecina par tādām etniskajām formācijām, kurām neeksistē minētais jautājums. Šīs etniskās formācijas klusi un pieticīgi dzīvo bez visniecīgākajiem priekšstatiem par cilvēces kopējo likteni.
   Par ebreju ieguldījumu cilvēces pastāvēšanā ir sarakstīta prāva bibliotēka. Interneta laikmetā šī bibliotēka nemitīgi papildinās. Internets paver iespēju katram planētas iedzīvotājam izteikt savu viedokli par dažādu tautu ieguldījumu un tajā skaitā ebreju tautas ieguldījumu. Autori ir gan paši ebreji, gan citu etnosu pārstāvji. Jūtama ebreju autoru dominēšana. Vismaz tā tas būs starp tiem autoriem, kuri ir vēlējušies objektīvi izteikties, godprātīgi atceroties, ka katram ir tiesības uz savu viedokli, bet nav tiesības uz saviem „faktiem”.
   Ebreji atklāti vēsta par saviem panākumiem. Tādai atklātībai esot dzelžains attaisnojums. Visiem cilvēkiem ir 97-98% kopīgu gēnu. Katram cilvēkam individuāli specifisko gēnu ir 2-3%. Tādējādi visi cilvēki ir bioloģiski vienvērtīgi. Taču vēsturiski katra tauta virzās savādāk. Tautām nav vienvērtīga loma cilvēces vēsturiskajā progresā.
   Ebreji noteikti pieder tām tautām, kuru ieguldījums ir milzīgs. Ebreju panākumi mākslā, zinātnē, finansu biznesā ir vispārzināms konstatējums. Taču ebreju tautas ieguldījuma reālā ietekme uz cilvēku prātu un dvēseli ir nevienmērīga.
   Teiksim, ne visiem Daugavpils latviešiem, krieviem, baltkrieviem patīk M.Rotko darbi. To kopijas tagad var apskatīt Daugavpils cietoksnī izveidotajā ekspozīcijā. Sirdis neatmaigst arī pēc cenu nosaukšanas (katras gleznas vidējā cena ir 80 miljoni dolāru). Ne visi cilvēki izjūt nepieciešamību lasīt un pārlasīt Rīgā dzimušā I.Berlina esejas, H.Heines dzejoļus, F.Kafkas prozu. Vēl mazāks būs to cilvēku skaits, kurus jūsmina A.Einšteina atklājumi, Rēzeknē dzimušā J.Tiņanova literatūrzinātniskā darbība. Ne visi rīdzinieki jūsmo par ebreju izcelsmes arhitekta M.Eizenšteina stilistiku Alberta ielā un citās ielās, skatoties uz viņa projektētajiem namiem. Ne visi apskauž Rotšildu zelta kalnus.
   Tomēr visjaunākajos laikos ir viens ebreju panākums, kuru urdoši gribas ieteikt kā ebreju tautas visgrandiozāko panākumu. Tas ir planetārā mēroga panākums. Turklāt tas nav panākums cilvēces esamības atsevišķā sfērā – estētiskajā, zinātniskajā vai finansiāli ekonomiskajā. Tas ir nesalīdzināmi plašāks, būtiskāks un garīgi dziļāks panākums nekā dzeja, proza, zinātniskie traktāti, naudas maisi.
   Tas ir fundamentāls panākums mentālajā līmenī, pārņemot savā varā cilvēku apziņu. Bez pārspīlējuma var teikt, ka dotais panākums faktiski atsaucās uz katra cilvēka apziņu un īpaši uz katra cilvēka morālo apziņu. Katrs cilvēks saprot, ka ir spiests respektēt doto ebreju panākumu. Pretējā gadījumā tas var ļoti nepatīkami atsaukties uz viņa darbu, karjeru, reputāciju, autoritāti, sabiedrisko cieņu, materiālo labklājību. Gandrīz nepieciešams teikt, ka visjaunākajos laikos ebrejiem ir izdevies savdabīgi zombēt visu pārējo cilvēci.
   Dotais panākums liecina, ka ebreji ir pratuši apskaužami dziļi ietekmēt līdzcilvēku apziņu. Patiesībā viņi ir izraisījuši fantastiski spēcīgu ietekmi uz cilvēku apziņu. Šīs ietekmes spēcīgumu nākas salīdzināt ar reliģijas un ideoloģijas ietekmes spēcīgumu, kaut gan tādai mūsdienu ideoloģijai kā liberālismam nav tik spēcīga ietekme uz cilvēku apziņu, kāda ir dotajam ebreju panākumam.
   Šo panākumu ieteicams dēvēt par psihisko labvēlību jeb, citiem vārdiem sakot, psihisko prosperitāti (svešvārds „prosperitāte” ir atvasinājums no latīņu „prosperus” – labvēlīgs). Visu etnosu pārstāvji un tajā skaitā arī latvieši ir tā ietekmēti, ka viņiem attieksmē pret ebrejiem piemīt psihiskā labvēlība.
   Psihiskajā labvēlībā pats interesantākais ir rezultāts un tā sociālais vērtējums. Šajā ziņā jāsaka, ka ebreji katru savu panākumu vērtē civilizācijas aspektā. Respektīvi, kā ieguldījumu cilvēces civilizācijas attīstībā.
   Daudzi ebreji krasi nodala kultūru un civilizāciju. Daudzu ebreju ieskatā kultūra un civilizācija nav viens un tas pats. Kultūru ir radījušas visas tautas – ķīnieši, acteki, japāņi, kurdi. Bet tikai ebreji esot spējuši pilsonisko sabiedrību piepildīt ar brīvību un taisnīgumu; proti, sabiedrībā nostiprināt cilvēciskumu – civilizētību. Kultūras cilvēks dzīvo sev. Civilizēts cilvēks dzīvo visiem – savas zemes sabiedrībai, cilvēcei. Civilizēts cilvēks domā par sabiedrības garīgumu. Daudzu ebreju ieskatā kultūra ir nacionāla parādība, bet civilizācija ir pārnacionāla (transnacionāla) parādība. Ebreji ir pārnacionālās parādības autori.
   Intriģējoša ir psihiskās labvēlības saistība ar ebreju klasisko ieguldījumu cilvēces pastāvēšanā. Psihiskā labvēlība noteikti var godīgi papildināt ebreju panākumu klasiku.
Ebreju panākumu klasikā ietilpst daudzi cilvēces progresu veicinoši risinājumi. Literatūrā visbiežāk tiek nosaukti četri risinājumi.
   (1) Ebreji pirmo reizi atspoguļoja pasaules radīšanu. Torā ir izklāstīts pasaules radīšanas process. Dievs radīja pasauli sešās dienās. (2) Ebreji izvirzīja viendievības (monoteisma) ideju. To izmanto trīs pasaules reliģijas. (3) Ebreji formulēja un ieviesa dzīvē likumību cilvēku savstarpējās attiecībās. Tas katram cilvēkam garantē tiesiskumu un palīdz ieviest sabiedrisko kārtību. (4) Ebreji demonstrē tradīcijas vitalitāti. Tas sekmē dažādu dzīves vērtību saglabāšanos no paaudzes uz paaudzi.
   Ebreju ieskatā tradīcijas ir dzīves pamats. Alberts Einšteins ir komentējis ceturto risinājumu. Viņa pārliecībā ebreju tautā vienmēr aktuāla ir bijusi tradīcija vairot zināšanas zināšanu dēļ, taisnīguma bezkompromisa mīlestība un tieksme pēc personiskās brīvības. Šo rindu autors no ebrejiem bieži dzirdēja šādu lielisku domu. Ebrejiem grāmata ir viss; kamēr pastāvēs grāmata, tikmēr pastāvēs ebreju tauta. Doma patiešām ir tik lieliska, ka nekad negribējās pajokot par grāmatas bēdīgo likteni interneta saulē.
   No ebreju klasiskā ieguldījuma cilvēces pastāvēšanā psihiskā labvēlība var sacensties ar daudziem risinājumiem. Turklāt var pārspēt daudzus risinājumus, jo psihiskās labvēlības efektivitāte ir ļoti liela.
   No tik tikko minētajiem četriem risinājumiem ar psihisko labvēlību nevar  konkurēt monoteisma ideja. Mūsdienās ļoti lielam cilvēces kontingentam šī ideja neinteresē. Ateistu skaits nesamazinās, bet pieaug. Pieaug arī pagānisma daudzdievībā uzpotēto sektu skaits. Padomju laikā Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā darbojās „Karojošo ateistu klubs”. To vadīja ebreju tautības pasniedzējs. Kluba dalībnieku kodolu veidoja ebreju studenti.
   Ar psihisko labvēlību nevar konkurēt arī tāds panākums (no klasiskā devuma) kā ebreju tautas neizzušana 4000 gadu laikā. Tas, protams, ir milzīgs panākums. Speciālajā literatūrā ir fiksēti izzudušie etnosi. To skaits ir liels. Noteikti par daudziem kādreiz dzīvojošajiem etnosiem vispār nav nekāda informācija. Minētais panākums diemžēl attiecas tikai uz pašiem ebrejiem. Citus tas var emocionāli aizkustināt, bet nevis ļoti dziļi ietekmēt apziņu.
   Nevar konkurēt arī klasiskā tēze, ka ebreji formulēja humānisma doktrīnu – teoriju, mācību, principu kopumu. Bez bailēm var pieņemt, ka cilvēces palielai daļai nekas nav zināms par šo doktrīnu. Šai cilvēces palielajai daļai ir pašiem savas uzticamas normas, lai katra indivīda komunikācijā ar citiem indivīdiem izpaustos cieņa, iejūtība, sirsnība, cilvēcīgums.
   Tas pats attiecās uz ebreju novāciju - izejamo dienu, lai sestdienā atpūstos pēc darba. Katrai tautai ir savi priekšstati par darbu un atpūtu pēc darba. Šie priekšstati ir kardināli mainījušies tām tautām, kuras masveidā ir saindējusi patērēšanas mānija. Sestdienas atpūtu ir aptumšojis „šopings” kā populārākais atpūtas formāts. Tādā ebreju pilsētā kā Daugavpils tikai vecākās paaudzes pati sirmākā daļa atceras skaisti saģērbto ebreju ģimeņu sestdienas pastaigas galvenajā ielā. Ebreji ir aizbraukuši un aizgājuši mūžībā. Daugavpils galvenā iela jau pagājušā gadsimta 70.gados bija populārs tirdzniecības centrs, kurā iedzīvotāji visenerģiskāk iepirkās sestdienās.
   Ar psihisko labvēlību nevar konkurēt vēsturiski pavisam nesen formulētais ebreju panākums II Pasaules karā. Internetā var lasīt, ka ebreji uzvarēja Hitleru. To esot apstiprinājis pats Hitlers. Viņš esot teicis: „Ja mēs zaudēsim karu, tad tas liecinās, ka mūs sagrāva ebreji.” Tāpēc daži interneta autori ebrejos saskata „salmiņu, kas nolauza kaklu vācu nacismam”. Saprotams, nebūt ne visi pārējie pasaules iedzīvotāji tam gribēs piekrist. Tāpēc šis jaunlaiku panākums var atstāt uz cilvēkiem ļoti pretrunīgu iespaidu. Turpretī psihiskā labvēlība uz cilvēku apziņu atstāj ideāli viendabīgu iespaidu.
   Bet tagad par psihiskās labvēlības saturu.
   Psihisko labvēlību nosaka bailes no antisemīta statusa. Ebrejiem ir izdevies panākt, ka vislielākais cilvēku grēks ir antisemītisms – pret ebrejiem vērsts nacionālais un reliģiskais naids.
Pats jocīgākais ir tas, ka naids nemaz nav vajadzīgs, lai iemantotu antisemīta statusu. Vismaz Rietumu civilizācijā ir izveidojies tāds stāvoklis, ka antisemīta statusu var iemantot par jebkuru izteikumu, ja tā etnopsiholoģiskajā kontekstā vai etnopsiholoģiskajās asociācijās figurē ebrejs, ebreju tauta, Izraēla. Ne tikai par atklāti naidīgu un šovinistisku izteikumu, bet arī par zinātniski teorētisku un analītiski kritisku izteikumu attiecīgo personu var nekavējoties pasludināt par antisemītu.
   Par ebrejiem drīkst teikt tikai labu. Tāda pieeja ir kļuvusi kategoriskais imperatīvs – neatlaidīga prasība, pavēle, vispārējs obligāts tikumiskais likums, kas jāievēro ikvienam cilvēkam. To var uzskatīt par ebreju visgrandiozāko panākumu, aizstāvot savas intereses un palīdzot cilvēcei saglabāt morālo stāju.
   Tomēr tajā pašā laikā ebrejiem ir izdevies cilvēku apziņā iepotēt fatālas bailes kļūt antisemītiem. Šīs fatālās bailes pastiprina antisemītisma kritēriju trūkums. Nav skaidrs, ar ko sākās nicīga un aizskaroša izturēšanās pret ebrejiem. Cilvēki nesaprot, ko drīkst un ko nedrīkst teikt par ebrejiem. Cilvēki saprot, ka drīkst teikt vienīgi kaut ko labu. Tomēr vispareizākais ir stāvēt klusu un par ebrejiem vispār nekad nerunāt.
   Ebreji ir panākuši pret sevi maksimālu psihisko labvēlību. Ne pa jokam var secināt, ka visu pārējo etnosu pārstāvji ir kļuvuši psihiskās labvēlības mocekļi. Cilvēku-mocekļu motivāciju diktē striktā izrēķināšanās, ja viņu rīcību kvalificē kā antisemītisku rīcību. Ebreju tautas parunu „Ne katrs nelietis ir antisemīts, bet katrs antisemīts ir nelietis” var piemērot bez jebkāda pamata. Cilvēks var nenojaust, ka viņš nākamajā rītā atmodīsies kā relatīvi slavens (pilsētā, valstī, kontinentā, planētā) nelietis antisemīts. Nākamajā rītā cilvēks jau sen būs aizmirsis, ka viņš vakar pieminēja ebrejus.
   Pēcpadomju Latvijā par antisemītismu ir sodīti cilvēki, zaudējot amatu medijos, parlamentā, ierosinot pret viņiem krimināllietu. Šo gadījumu iztirzājums nevar būt šīs esejas uzdevums. Vienīgi nepieciešams akcentēt, ka pēcpadomju gados antisemītismu izraisa ļoti daudzu latviešu neadekvātā vārda brīvības izpratne un civilizētība, par kuras briedumu vienmēr rūpējās ebreji. Antisemītisku gānīšanos provocē internetā iespējamā anonimitāte, ja politiskā vara neiejaucās interneta satura civilizētības nodrošināšanā.
   Pirms dažiem gadiem Latvijā organizēja aptauju par antisemītismu. Aptaujāja vietējos ebrejus. No viņiem 81% atzina antisemītismu kā ļoti lielu Latvijas problēmu. LR drošības iestādes savos analītiskajos ziņojumos regulāri brīdina par antisemītisma draudiem.
   Iespējams, iemantot antisemīta statusu Rietumos visvairāk baidās amerikāņi. Viņu aprindās valda uzskats, ka iemantot antisemīta statusu ir tas pats, kas saņemt lodi pierē. ASV antisemītiska izteikuma autors tūlīt zaudē darbu. Turpmāk labu darbu viņam neviens nedos. Par karjeras turpināšanos vispār nav vērts sapņot. Cilvēka dzīve ir izpostīta līdz mūža beigām. Par antisemītiem ir informēts planētas sociums. Atsevišķas ebreju organizācijas publicē „pasaules antisemītu topus”.
   Pašlaik ir pieejams spilgts piemērs, kā antisemīta statusu var iegūt filosofs par saviem zinātniski teorētiskajiem un analītiski kritiskajiem izteikumiem. Pērn Vācijā sāka publicēt Martina Heidegera „Melnās burtnīcas”. To publikācija ietilpst viņa Kopotu rakstu izdevumā. Pagaidām ir iznācis 94., 95. un 96. sējums (kopā 1276 lpp.). Tajos  ir ievietota daļa no „Melnajām burtnīcām”. To publicēšana noslēgsies 97.-102. sējumā.
   „Melnās burtnīcas” ir Heidegera 34 piezīmju burtnīcas. Tajās viņš rakstīja filosofiskos tekstus no 1931.gada līdz mūža beigām 1976.gadā. Burtnīcu nosaukums ir nosacīti atvasināts no vāku krāsas, bet nevis no „melnā” satura, kā tas ir Zinaīdas Hipiusas mantojumā. Hipiusa par „Melnajām burtnīcām” nosauca Krievijā melnajos gados (1917.-1919.g.) rakstīto dienasgrāmatu.
Heidegera „Melno burtnīcu” publicēšana ir izraisījusi milzīgu ažiotāžu. Ažiotāžas iemesls ir viņa antisemītisms. Rietumu masu medijos, bet visvairāk internetā tiek izplatīts viedoklis, ka „Melnās burtnīcas” apstiprina jau agrākās aizdomas par Heidegera antisemītismu.
   Situācija ir ļoti dīvaina. Heidegera tradicionāli ļoti sarežģīto darbu lasīšana prasa perfektas vācu valodas zināšanas un ļoti augstu filosofiski teorētisko kompetenci. Faktiski viņa tekstu iepazīšana nav patīkama un raita lasīšana, bet gan nogurdinoša un ilga studēšana. Publicēto 1276 lappušu studēšana nav vienas dienas pasākums. Acīmredzot šīs pasākums līdz šim ir bijis pa spēkam tikai dažiem pasaules „heidegeristiem” – XX gadsimta izcilā un reizē arī ļoti komplicētā vācu domātāja radošā mantojuma ilggadējiem pētniekiem. Viens no viņiem ir sagatavojis garu rakstu par Heidegera antisemītismu „Melnajās burtnīcās”.
   Jā, 1276 lappusēs ir vairākos teikumos pieminēti ebreji. 94.- 96.sējumā ir vairāki izteikumi par ebrejiem. Taču šie izteikumi ir ļoti sarežģīti filosofiskie formulējumi. Tos nevar pareizi izprast bez konteksta. Šos izteikumus pat nav ieteicams citēt. Ja tos grib citēt, tad ir jācitē simtiem lappušu. Pretējā gadījumā Heidegera viedoklis netiks pareizi saprasts.
   „Melnajās burtnīcās” Heidegers filosofiski komplicēti un kritiski nesaudzīgi  vērtē mūsdienu laikmetu, bet nevis atsevišķas tautas. Viņš uzskata, ka jaunajos laikos cilvēce ir zaudējusi dzīves jēgu. Viņš filosofē par tādām mūsdienu cilvēku negatīvām iezīmēm kā alkatīgs aprēķins, savtīgums.
   „Melnajās burtnīcās” ir minēti ne tikai ebreji (das Judentum) kā mūsdienu laikmeta sabiedrības sastāvdaļa. Ievērojami vairāk vajadzētu uztraukties amerikāņiem, angļiem, krieviem, kā arī vāciešiem (das Deutschentum). Viņi kā laikmeta spogulis raksturoti ievērojami plašāk un analītiski kritiskāk nekā dažreiz pieminētie ebreji. Visradikālākie izteikumi ir par angļiem un amerikāņiem, bet nevis par ebrejiem. Lai nedaudz gūtu ieskatu par amerikāņu raksturojumu,  var uzdrošināties atraut no konteksta šādus teikumus: „Pats agrākais ap 2300. gadu atkal var atgriezties Vēsture. Tad amerikānisms būs izsmēlis sevi, ņemot vērā sava tukšuma pārpilnību.” Starp citu, Heidegers prognozē Eiropas sacelšanos pret amerikāņiem. Agri vai vēlu tam esot jānotiek.
   Psihiskās labvēlības praksē ir viens svarīgs moments. Etnopsiholoģijā tiek pasvītrota cilvēku īpašība kritiski izteikties par citiem – citiem etnosiem, citām rasēm. Šī īpašība cilvēkiem piemīt no laika gala. Tā ir cilvēku mūžsena tradīcija. Cilvēki vienmēr ir izteikušies vairāk vai mazāk kritiski par citiem.
   Pret šo kriticismu var izturēties dažādi. Taču jebkurā gadījumā ir jāņem vērā šī kriticisma reālā loma. Šis kriticisms patiesībā ir elements tajā konstruktīvajā spriedzē, kas mobilizē sabiedrību. Saprotams, tā tas ir tikai tad, ja netiek zaudēta mēra sajūta un veselīgs kriticisms neizvēršas šovinismā. Dialektikas gudrība „pretrunas virza sabiedrību” pilnā mērā attiecās uz kriticisma pozitīvajām perspektīvām, ja pretrunas nesakāpina tumsonīgā naidā.
Un, lūk, svarīgs moments ir tas, ka psihiskās labvēlības prakse degradē iespēju kritiski izteikties par etnosiem. Tātad galu galā degradē konstruktīvo spriedzi, kas mobilizē sabiedrību. No psihiskās labvēlības enerģiju savai attīstībai var iegūt tikai viens planētas etnoss. Kriticisms ir vajadzīgs ne tikai attieksmē pret politiku, ekonomiku, izglītību, medicīnu, mākslu. Kriticisms ir vajadzīgs arī attieksmē pret tautu mentalitāti – etnopsiholoģisko sistēmu.

Komentāri  

#1 Arturs Priedītis 2018-02-18 09:52
Šo eseju, kuru vienmēr esmu centies maksimāli izplatīt, vairāki portālu komandieri ir atmetuši atpakaļ. Kā saprotu, esejas trūkums ir nevēlēšanās lamāt ebrejus, bet izteikties korektā formā. Dotā portāla redaktors-izdevējs publicēja nekavējoties, par ko viņam sirsnīgi pateicos.
Citēt
#2 purvaputns 2018-02-19 08:29
Artur,tad ta brīnums, ka portāli atmetuši atpakaļ!bija laiks saprast kam pieder portāli, redakcijas studijas.Tas ,ka atmetuši atpakaļ tikai to apliecina. bet neķer kreņķi, 1945. viņi uzvarēja. mums ir paredzēta un jau iedota divkājaino lopu- goju loma. Laiks bija pierast. Un tas viss ir nešifrētā textā viņu purmavotos torā un talmudā.
Tas, ka šitie publicē un necenzē arī man ir simpatiski.
Citēt

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt