Redakcijas priekšvārds.

Lai saprastu, kur esam, kurp ejam un kāpēc piepildās vecais ķīniešu lāsts: "Kaut Tu dzīvotu pārmaiņu laikos!" , reizēm ir derīgi paskatīties arī

atpakaļ..Jo klasiķi to visu jau bija paredzējuši, tā kā jūdu- kristiešu augļotāju filozofija jau sākotnēji bija dzimusi ar "ģenētisku" brāķi un programmēta totalitārismam..Šobrīd dzīvojam Melu tēva zīmē, jo meli ir visur- alu laikmeta sociālā darvinisma stilā dzīvojošā sabiedrība vairs neatšķir melnu no balta..Globālais Šadurskis plosa un degradē izglītības programmas visā pasaulē, jo tikai pilnīgi apmuļķots cilveks var nepamanīt to, kas notiek no Lietuvas līdz Senegālai.

Viss, ko mēs kādreiz uzskatījām par cīņas vērtu, ir izrādījušies meli. Demokrātija - šauras kliķes finansēta iespēja rakstīt sev likumus, vārda brīvība sen aizstāta ar korporatīvo un kontrolēto masu mēdiju darbu, brīvas vēlēšanas ir pārvērtušās varas kontrolētā manipulācijā, no kuras barojās nenomaināma elite. Konkurence- kādreizējais attīstības dzenulis- sen parvērtusies par feiku, jo jau sen globālo korporāciju kartelis dala pasauli.. Pat pamatu pamats ir pārstājis eksistēt- privātīpašuma vairs nav, jo šī nenomaināmā elite to var aplikt ar neceļamiem nodokļiem..

Un ko darām mēs? To, ko leļļu meistari no mums grib..Apkarojam gejus, rūcam uz pamestu kaulu Stambulas Konvencijas izskatā, pārlasām kaulus Rimšēvičam, aizmirstot ielauzt galvas OIK autoru kolektīvam, hroniski dekādēm baidamies no Krievijas, bet verdziski akceptējam ASV nekaunīgo spiedienu ABLV lietā ( un kur gan citur, ja ne Delaveras ofšoros saguls administratoru honorāri)) Varbūt Darvinam taisnība un neesam gana gudri, lai izdzīvotu?

Mums atņem dalību pašiem savā valstī, privatizējot visu, kas kādreiz bija piederējis visiem..ES direktīvas par sadalīšanu un privatizāciju, lai novērstu "monopolu", ir tikai globālo korporāciju melīgas atrunas, lai nozagtu mūsu tiesu šajā valstī.. Mēs zaudējam savu ekonomisko pamatu un mirstam..Pat nesaprotot to, ka arī UK un Īrijā šī sistēma mūs panāks..

Vai globālais fašisms ir nenovēršams?

Arturs Priedītis

   Ne tikai globālo sociālo problēmu analītiķiem, bet visai Rietumu sabiedrībai ļoti nozīmīgs ir 2018.gads. Tas ir ļoti nozīmīgas jubilejas gads: paiet 100 gadi kopš Osvalda Špenglera monumentālā darba „Eiropas noriets” 1.sējuma izdošanas 1918.gadā. Rietumu sabiedrībai grāmatas izdošana ir ļoti nozīmīgs notikums tāpēc, ka precīzi piepildās Špenglera prognoze – Rietumu kultūras noriets un pāreja stabilā civilizācijas pakāpē pēc 2000.gada. Dotais teksts ir fragments no manas jaunās grāmatas „Špenglera mantojums. Norieta dienasgrāmata”. Teksta ilustrācijai šajā portālā piedāvāju Iļjas Glazunova lieliskās gleznas „Eiropas noriets” reprodukciju.
   
   Ļoti izplatīts ir viedoklis par antīkās kultūras turpināšanos eiropeiskajā jeb Rietumu kultūrā, kas pastāv mūsdienās. Par Rietumu kultūras sākotni un pamatu uzskata antīko kultūru. Tāds viedoklis dominē izglītībā, sabiedrības masu apziņā.
   Filosofijā, zinātnē ir savādāk. Īpaši kultūras filosofijā. Ne visi Rietumu domātāji atzīst antīkās kultūras kontinuitāti Rietumu kultūrā. Viņi saskata divas dažādas kultūras, respektīvi, arī divas dažādas civilizācijas. Antīkā kultūra/civilizācija būtiski atšķīrās no tās kultūras/civilizācijas, kas radās Eiropā pēc Romas impērijas sabrukuma.
   Krasu atšķirību saskatīja Osvalds Špenglers. Tas atspoguļojas viņa teorijā par faustisko kultūru (Rietumu) un apollonisko (antīko, īpaši seno grieķu) kultūru.
   Lasot Špenglera grāmatu, apolloniskās kultūras portretu var izveidot no atsevišķu antīkās kultūras parādību raksturojuma. Apolloniskā dvēsele neieredzēja tālumu, bezgalību, nenoteiktību; matemātika bija bez telpas jēdziena, fizika bija bez spēka jēdziena, literatūra bija bez tēla iekšējās dzīves atveidojuma. Dievi ir konkretizēti: mājas dievi, lauku dievi, pilsētu dievi u.c. Antīkā māksla nepazina tālumu, horizontu kā estētisko tēlu; zīmējumos nav kalnu, mākoņu, horizota; dominē melnā, dzeltenā, sarkanā, baltā krāsa; nav zilās un zaļās krāsas, bez kurām nevar atveidot dabu. Tēlniecība radīja tikai izolētus ķermeņus; sejās nav garīguma, garīgās bezgalības, kā tas ir Ticianam, Rembrantam. Apolloniskā dvēsele pazīst tikai individualizētu (viena cilvēka) telpu, bet ne kolektīvu telpu; nepazīst likteņa tāli, laika tāli, telpas tāli. Mākslas darbos nav ēnas, zvaigznes; dominē mūžīga gaisma bez laika norādes; nav saprotams, vai ir rīts, diena, vakars, nakts. Apolloniskā kultūra ir kultūra bez dinamikas, vēstures, tieksmes pēc bezgalības; valda ķermeniskums, statiskums, kustības pabeigtība.
   Kā raksta Špenglers, antīkā pasaule neapzinājās savu miršanu. Tā ir būtiska atšķirība no mūsdienām, jo Rietumu pasaule apzinās savu bojāeju. Rietumu pasaule iet bojā apzinīgi, apzinoties (izbaudot) katru jauno pagrimuma pakāpi.
   Antīkā kultūra/apolloniskā kultūra tāpat kā jebkura kultūra bija nolemta vientulībai. Kultūru likteņi vienādi, bet katras kultūras dvēsele ir specifiska. Tāda bija arī antīkā kultūra Špenglera koncepcijā.
   Kad kultūra noriet civilizācijas stadijā (kaila tehnicisma kundzībā), šajā stadijā dzimst jauna kultūra, kurai nav nekādas intereses par veco kultūru. Tas attiecas arī uz mūsdienām. Postcilvēku postkultūrai nav nekādas intereses par cilvēku kultūru; pagātnes mantojuma atklāta un ciniska noliegšana ir postmodernisma viena no galvenajām nostādnēm.
   Faustiskā dvēsele nostiprinājās no X gadsimta reizē ar romāņu stilu. Špenglera ieskatā X gadsimts ir eiropeiskās jeb Rietumu kultūras sākuma laiks.
   Rietumu kultūra krasi atšķiras no antīkās kultūras – apolloniskās dvēseles. Rietumu kultūrā valda faustiskā dvēsele. Tajā galvenais ir tāluma ilgas un bezgalīgas telpas izjūta.
   Šajā sakarā var uzdot ķecerīgu jautājumu: „Vai tāluma ilgas un bezgalīgas telpas izjūta nav „migrantu” mantojums Rietumu kultūrā?”. Nav noslēpums šodienas rietumeiropiešu etnoģenētiskais raibums, kas radās barbaru etnosu ieceļošanas rezultātā Romas impērijas teritorijā. Rietumu kultūru/faustisko dvēseli būtiski nosacīja barbaru genofonds. Un, lūk, šajā genofondā, kas lielā mērā nāca no bezgalīgi plašām stepēm, varēja saglabāties tāluma ilgas un bezgalīgas telpas izjūta.
   Bezgalīgas telpas apjūsmotāji bija Dekarts, Kants. Ja apolloniskais  suverēno indivīdu kults radīja politeismu, tad faustiskais bezgalības kults radīja monoteismu. Faustiskums ir bezgalīga vientulība bezgalīgajā bezgalībā; monoteisma arhitektūras virziens gotika ir traukšanās uz bezgalību.
   Faustiskais portrets vienmēr ir autoportrets. Tieksme pēc savas garīgās pasaules izpratnes Rietumu kultūrā XVIII gs. izvērtās dienasgrāmatu, vēstuļu, autobiogrāfiju, grēksūdžu modē. Kā zināms, XX gs. tas izvērtās apziņas plūsmas metodē Rietumu romānos, kurus atdarināja arī pie mums (A.Bels). Kontrasts ar mūsdienām (XXI gs. sākumu) ir milzīgs. Mūsdienīgais garīguma nihilisms smejas par vēstuļu, dienasgrāmatu žanriem. Apziņas plūsmas metodes izmantojums notiek eksaltētā, primitīvā un vulgārā veidā. Ne velti šodienas literatūrzinātnieki izsakās par literatūras nāvi.
   Špenglera ieskatā faustiskā kultūra sāka pagrimt civilizācijā no XIX gadsimta. XX gs.sākumā, par ko varēja spriest 1936.gadā mirušais Špenglers, Rietumos jau valdīja civilizācija.
   Civilizācijas domātāji jau bija Šopenhauers, Nīče ar savu cīņu pret dabu, viņu intelektuālismu, dzimumdzīves mīlestību kā bioloģisko interešu objektu. Civilizācijā faustiskās dvēseles bezgalīgā trauksme, tāluma ilgas pārvēršas bioloģiskās evolūcijas kaislībās, sociālisma varas kārē, vairākuma gribā. Kanta intelektuālajā pasaulē vēl bija kosmiskums un metafizika. Ne velti Špenglers nedaudz atzina Kantu, visvairāk cienot Gēti.
   Civilizācijas ģenēzē kardināla loma bija ateismam. Ateisms faktiski ir civilizācijas pamats, dziļākā būtība. Ateisma rezultātā mirst mitoloģiskā apziņa, mirst mīts, izšķīst simboliskā māksla, metafizikas vietā stājās ētiskais racionālisms, prakticisms, dzīves mehanizācija, darvinisms, sociālisms. Civilizācijā brīvība, gars, personība, daiļrade tiek pretstatīta pragmātiskai nepieciešamībai, rentablam izdevīgumam, objektu pasaulei, kurā valda ļaunums, alkātība, ciešanas, verdzība, naids, nesaticība. Sociālisms kļūst sabiedriskā racionālisma galējā pakāpe. Civilizācija ciena pedantismu bez radošas dzīvības, gara atraisītības, dvēseles pulsācijas.
   Civilizācijā izdomātais un aktīvi realizētais kapitālisms balstās uz racionālismu, kas nekalpo cilvēkiem, bet kalpo sistēmai un ekspluatācijai, galu galā XX gs. beigās sevi novedot līdz iracionālajam kapitālismam (skat. grām. „Iracionālā kapitālisma gramatika”).
   Mūsdienu civilizācijas līmenī, iracionālā kapitālisma līmenī, sabrūk Rietumu kultūras lepnums – sabrūk privātīpašums. Sāk valdīt kredītu vara, viss pieder bankām; transnacionālo un citu korporāciju īpašnieki ir nomaskējušies akciju, īpašuma daļu tīklos un nav noskaidrojami.
   Iracionālajā kapitālismā emocionālās faktūras centrā ir nauda, baudas, parvēniju lumpeniskie prieki. Ne tikai maģistrālās partijas, bet reāli visas partijas kalpo iracionālajam kapitālismam.
   Iracionālais kapitālisms tēlo atsacīšanos no ideoloģijas. Patiesībā šī demonstratīvā atsacīšanās jau pati par sevi ir noteikta ideoloģija. Tai ir katastrofālas sekas, jo tā ir sociāli nevērtīga ideoloģija un neļauj izstrādāt, un realizēt sociāli vērtīgu ideoloģiju. Nekas tā nebremzē sabiedrības attīstību kā labas ideoloģijas trūkums, apvienojot un mobilizējot cilvēkus.
   Iracionālajā kapitālismā sabrūk arī tāds faustiskās kultūras/Rietumu kultūras komponents, principā – dzinējspēks, kā elite. Vēsturisko procesu moderators tradicionāli ir elite (plašāk – inteliģence). Tagad tas tā vairs nav. Moderators kļūst nauda un baudas. Ja arī elite formulē konstruktīvus sociālos priekšlikumus, tad tos tūlīt noslāpē naudas un baudas fani (galvenokārt – postcilvēki).

Komentāri  

#1 Arturs Priedītis 2018-02-27 10:38
Gudrs redakcijas priekšvārds: ar dziļu izpratni un tēlaini adekvātiem simboliem mūsu drūmajam, bet tajā pašā laikā zinātniekiem un filosofiem ļoti interesantajam laikmetam. Ķīniešu paruna uz zinātniekiem un filosofiem neattiecas. Viņiem pārejas laikmeti piegādā analītiskai domai viskarstāko materiālu. Cerams, arī paši ķīnieši tam piekritīs.
Citēt
#2 Arturs Priedītis 2018-02-27 11:19
Dotā eseja ir fragments no jaunās grāmatas "Špenglera mantojums. Norieta dienasgrāmata", kura pagaidām ir lasāma speciālā blogā (http://spengleramantojums.blogspot.com/) un drīz tiks ievietota mājas lapā pie citām grāmatām (artursprieditis.lv).
Citēt
#3 Antejs 2018-02-27 11:43
Labais..Pievienoju derīgās lasāmvielas listei..
Citēt
#4 purvaputns 2018-02-27 17:35
man par sarežģītu. diemžēl. vai varbūt arī par laimi....
Citēt
#5 haralds 2018-04-10 19:00
Darvinam sava daļa taisnības, tikai sen izdzīvo ne stiprākie, ne veiklākie, ne gudrākie un ne skaistākie, bet nahālīgākie!
Citēt

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt

Web Analytics